Mācīties telpiskās domas lielumu

Jūnijā Prāgā notiks 14. Scenogrāfijas kvadriennāle, kurā kārtējo reizi piedalīsimies arī mēs, veidojot izstādi gan valstu un reģionu, gan studentu sadaļā. Brauciens uz Prāgu savā ziņā ir atskaites punkta meklēšana – kas tad ir tas būtiskais, svaigais, jaunais Latvijas scenogrāfijā, ar ko pēc četriem gadiem vērts atgriezties kvadriennālē un iepazīstināt starptautisko auditoriju. Profesionāļu ekspozīciju šogad veido mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo, kuru darbu teātrī un vizuālajā mākslā raksturo konsekventa sava rokraksta kopšana, telpas tīrība un domas skaidrība. Studentu izstāde savukārt atspoguļos mācību procesu, kura centrā šogad bijis darbs pie Riharda Vāgnera Klīstošā holandieša, un brīdi, kad māceklis pārtop jaunā māksliniekā. Abu izstāžu ideja sasaucas ar šīgada Prāgas kvadriennāles vadmotīvu – atmiņa, iztēle un transformācija; tās vieno iedvesmas meklējumi laikā, kad Rīgā dzīvoja Rihards Vāgners, strādājot pie ideālā mūzikas teātra modeļa, kas vēlāk tika pilnībā realizēts Baireitā. 

Brauciens uz Prāgu savā ziņā ir atskaites punkta meklēšana – kas tad ir tas būtiskais, svaigais, jaunais Latvijas scenogrāfijā

Lieliskas pašironijas un jauneklīgas pašcieņas pilns ir Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas vadītāja Mārtiņa Kalsera teiktais par Vāgnera «apzīmogoto» latviešu dalību šīgada kvadriennālē: «Mēs sveicinām visus pasaules vāgneristus un atgādinām, ka cilvēks, kas jūsu pusē pazīstams kā dižais Vāgners, dzīvoja un strādāja šeit, Rīgā, nesamaksāja par krekliem un aizbēga, piedzīvodams vētru Baltijas jūrā. Vēlāk tieši Baltijas jūrā pieredzētais iedvesmoja Vāgneru uzrakstīt Klīstošo holandieti. Mēs aurojam caur mūžīgo vētru, kas šķir mūs no slavas apmirdzētās Vāgnera dzīves pēc bēgšanas un izglābšanās… Man Vāgnera mūža liktenīgā vētra uzmācīgi tiecas simbolizēt ģēnija dzimšanas aktu, kas mūsu atrašanos Rīgā blakus Baltijas jūrai padara par tādu kā dzīvi mītiskā un tumšā dzemdē. No šīs alas piķmelnās tumsas mēs, priecīgi par Rīgas unikālo lomu Vāgnera liktenī, mājam un, cerams, pārsteigsim ne vienu vien vāgneristu, ja vien viņš mūs sadzirdēs par spīti vētrai.»