«Jaunie» un «vecie»

Kad 2003. gadā Alfrēds Jaunušans ierosināja «parunāties», proti – uzklausīt viņa stāstīto un «uzlikt uz papīra», protams, piekritu. Pirms tam režisoru biju intervējusi daudz reižu, arī īsi pirms «kopdarba» sākšanas, tāpat vairāku viņa iestudējumu tapšanu biju vērojusi klātienē. Taču jau pēc pirmā vasaras brīvlaika viņš vairs nebija īsti pārliecināts, vai šāda grāmata vajadzīga, un bieži atkārtoja: «Diez vai tas, ko stāstu, kādu interesēs... Nepierakstiet. Parunāsimies tāpat...» 

Arvien biežāk «parunājāmies tāpat», bet teātrim atdotajiem gadiem režisors joprojām atrada tikai aprautus teikumus vai pusteikumus: «Kaut kas man izdevās... Šis tas pavīdēja...» Arvien biežāk runāju es, stāstot par teātros redzēto, izlasīto, informējot par kultūras aktualitātēm. Un priecājos, kad kāds mākslas dzīves jaunums iedeva Jaunušanam rokās atmiņu pavedienu. 

Taču vēl 2007. gadā Stāsti no abām kabatām (jautrie un nopietnie, kā sākotnēji viņš domāja) nebija izstāstīti. Tomēr režisors teica: «Nu, kad manis nebūs, varēs izdot...» 

Pa šiem gadiem malā nolikta iecere grāmatu veidot tikai kā Alfrēda Jaunušana monologu. Sapratu, ka tam jābūt monologam ar komentāriem. Ar saistītiem teātra vēstures notikumiem un faktiem. Ar recenzijās reiz rakstīto (gan uzteikto, gan pelto), ar kolēģu stāstīto. Lai režisora šaubas: «Nezinu. Var jau būt, ka kaut ko esmu izdarījis...» gaisinātu. Lai spilgtāk iezīmētu to paliekošo vietu, kāda Alfrēdam Jaunušanam mūsu teātra vēsturē neapšaubāmi ir. 
Inta Kārkliņa

Līdz Drāmas teātra studijas absolvēšanai bija palicis nedaudz vairāk par gadu, kad beidzot arī man atradās vieta teātrī topošajā jauniestudējumā – Nikolaja Pogodina Kremļa kurantos, ko inscenēja Vera Baļuna, bet režisors bija Žanis Katlaps. Protams, masu ainās, tomēr bezgala laimīgs jutos arī par to. Un, lai gan pats vienmēr esmu uzskatījis, ka pirmoreiz uz Drāmas teātra skatuves izgāju 1947. gadā (pirmizrāde notika 19. aprīlī – I. K.), joprojām šaubos, vai tā maz drīkstu teikt. Kāda iziešana uz skatuves? Man bija ierādīta vieta zaldātu bariņa ceturtajā rindā. Kad pirmā rinda ar brašākajiem mūsu teātra aktieriem iegāja pa Kremļa vārtiem, priekškars jau vērās ciet. Varbūt arī otro rindu kāds no skatītājiem pamanīja, bet ne jau aizmugurē esošos! Taču es ikreiz pirms izrādes pusotru stundu grimējos, un neviens zālē sēdošais mani neredzēja. Nekad.

Vēl tajā pašā pavasarī Ernests Feldmanis iestudēja Šekspīra Jautrās vindzorietes. Iedalītajā bezvārda lomiņā es ļoti centos un tik sparīgi kūleņoju, ka pārsitu pieri...

Jaunajā sezonā mani uzdevumi teātrī izrādījās tikpat nelieli kā iepriekš, lai gan biju jau pēdējā kursa students. Spēlēju 7. komjaunieti Arvīda Griguļa lugā Māls un porcelāns, bet Raiņa Pusideālistā manis atveidotajam zeņķim tika atļauts pateikt divus vārdus: «Kāds saimnieks?» Turklāt tie izskanēja pa durvju spraugu. 

Aleksandra Ostrovska Talantos un pielūdzējos, ko 1948. gada pavasarī veidoja Vera Baļuna, atkal pat ne pusteikuma. Toties biju zēns ar zvanu, kurš saziņo aktierus izrādei. Tādējādi man divas reizes vajadzēja pārskriet pāri skatuvei. Šo izrādi ļoti iemīļoju un biju pat gatavs uz ielas kauties ar garāmgājējiem, kuri tikko redzēto kritizēja. 

Būtu es vismaz piecus gadus jaunāks, iespējams, šāds «lomu» saraksts rūgtas pārdomas neradītu, lepotos ar to vien, ka esmu palīgsastāva aktierītis. Taču strauji tuvojās 30, bet režisori neko nopietnāku par puikām vai zaldātiem man tā arī neuzticēja...

Gandrīz paralēli ar minēto Ostrovska lugu repertuārā iekļāva Raiņa lugu Zelta zirgs, ko arī uzticēja (ar diviem sastāviem) iestudēt Verai Mihailovnai. Viņa jau bija sadalījusi lomas un paņēmusi sev par asistentu Žani Katlapu, kad teātra vadība attapās: «Divi iestudējumi vienlaikus? Nē!» Nolēma Zelta zirgu Baļunai atņemt, par režisoru norīkot Katlapu, bet par asistentu – Baltaisvilku. Taču Baļuna bija Baļuna – tūlīt aizgāja uz partijas CK, kur viņai bija pazīšanās, un režiju dabūja atpakaļ. Pirms sāka strādāt, pārdalīja lomas. Pirmo sastāvu daudz nemainīja, bet otrajā galvenās lomas iedeva trim Drāmas studijas audzēkņiem: Dzidrai Ritenbergai – Saulcerīti (pirmajā sastāvā Vilma Vārna), Kārlim Trencim – Antiņu (Rihards Zandersons) un Lidijai Freimanei – Melno māti (Emma Ezeriņa). Man tika Trešais krauklis un Sulainis.

Visvairāk necietu izrādes, kurās uz skatuves vajadzēja pavīdēt 1. cēlienā un tad divas vai trīs stundas nīkt teātrī, gaidot pēdējo cēlienu

Tieši tad arī radās jauna teātra anekdote. Aculiecinieki stāstīja, ka pie režisores piegājusi Olga Krūmiņa, kura arī cerējusi uz Melno māti, un jautājusi: «Režisorīt, kāda loma būs man? Ko es spēlēšu?» Bet Vera Mihailovna, īpaši neiedziļinoties, atteikusi: «Mazais, tu akurāt spēlēsi trešo zirgu...» Olga Krūmiņa ļoti apvainojusies. 

Taču šis starpgadījums izrādījās nieks, salīdzinot ar sekojošajiem notikumiem. 

Dienā, kad tika spriests par izrādi Zelta zirgs, zālē sapulcējās absolūti viss teātra kolektīvs. Viss! Un gāja vaļā lielais skandāls. Bargi tika kritizēti jaunie, nopelts lomu dalījums, jo otrajā sastāvā spēlēja nezināmi cilvēki: Ritenberga, Freimane, Trencis. 

Vārdu ņēma arī lielais Briedītis (Alfrēds Amtmanis-Briedītis – I. K.) un cirta kā ar pātagu: «Kā tā var?! Šī ir svēta skatuve, uz tās spēlējusi Dace Akmentiņa, Jūlija Skaidrīte, Aleksis Mierlauks, Reinholds Veics un citi, bet tagad uz tās kāps kaut kādi skuķi un puikas no Grīziņkalna? Ko mēs par viņiem zinām?» Spiedzīgā balsī režisoram piekrita Nora Katlape, mūsu kustību konsultante: «Pareizi! Pareizi! Jā, ko gan mēs zinām?»

Tas mani tā nokaitināja, ka, zvērodams dusmās, no zāles pēdējās rindas pielēcu kājās, izslējos, cik vien varēju, un nelabā balsī izkliedzu: «Slikti pedagogi esat bijuši, ja neko nezināt!»

Sekoja šausmīgs moments – visas apmēram 200 galvas, kas sēdēja parterā, pagriezās pret mani (zālē bija gaisma) un skatījās: kas tas tāds?! Amtmanis-Briedītis no mana bļāviena uz skatuves apmulsa un nevarēja ilgi atjēgties. Tad sev raksturīgajā manierē nokrekšķinājās un teica: «Var jau būt, ka esmu bijis slikts pedagogs, bet es palieku pie sava...»

Nobijos, ka būšu izgāzis milzīgus podus, taču dusmas laiku pa laikam man palīdzējušas atrast īstos vārdus. Ievilku elpu un turpināju: «Biedrs Briedītis nebija mūsu tiešais pedagogs, tāpēc savu pārmetumu viņam atsaucu, bet pret Noru Katlapi uzturu spēkā.» Mīlīt, zāle atkal nošalca...

Nācās man mākslinieciskajā padomē Norai Katlapei atvainoties. Vēlāk uzzināju, ka esmu pat bijis uz atlaišanas robežas. Arī Amtmanis-Briedītis šo manu izlēcienu ilgi nepiedeva – pie viņa neko nespēlēju apmēram divas sezonas. Pat Annas Brodeles lugā Skolotājs Straume man paredzēto lomu, kā rakstot bija solījusi autore, viņš iedeva Jānim Kubilim. Tiesa, par lomu to diez vai varēja uzskatīt – puika ar vienu teikumu! 

Es turpināju spēlēt kādu sulainīti, aģitatoru vai kolhoznieku... Tikai mazas un sīkas lomiņas, neviena nopietna uzdevuma. Visvairāk necietu izrādes, kurās uz skatuves vajadzēja pavīdēt 1. cēlienā un tad divas vai trīs stundas nīkt teātrī, gaidot pēdējo cēlienu. Taču gribu sevi arī mazliet paslavēt – man nebija nekādu pretenziju, es darīju visu. Tikai skatuvi nebūvēju. Taču, ja vajadzēja iet uz izrādi, lai aiz skatuves taisītu troksni, es gāju. Piemēram, berzēt smilšpapīru, lai imitētu dzirnavu darbību...

Mācījos 2. kursā, kad mūsu lielie šefi – Maskavas Dailes teātris – savā studijā veidoja režijas nodaļu un piedāvāja tajā mācīties arī diviem no Latvijas. Viena kandidāte bija Nora Vētra (Muižniece), kura jau strādāja teātrī, bet kā otru mēģināja pierunāt mani. Atteicos. Kategoriski atteicos, jo nekad nebiju paudis vēlēšanos kļūt par režisoru. Man vispirms gribējās spēlēt. Nodomāju arī: labāk pabeigšu iesāktās studijas – tāpat jau gadu daudz, redzamu skatuves dotumu nav, pēc diviem gadiem atgriezīšos no Maskavas, iespējams, vispār nevienam nebūšu vajadzīgs. 

Nora aizbrauca, taču viņa Simonova lugā Divas Amerikas spēlēja nēģerzēnu, un mani visu šo apstākļu dēļ bez mēģinājuma ielika lomā. Nekāds lielais uzdevums jau nebija – uz skatuves jāpieiet pie viena no kungiem, jāpaņem virsdrēbes un jāgaida dzeramnauda. Taču šo kungu spēlēja Jānis Osis. Aktieris, kuru es ļoti cienīju, bet no kura arī ļoti baidījos...

Uzvilku Noras kostīmu (jo augumos bijām gandrīz vienādi), divas stundas krāsojos melns. Pienāca brīdis puikam iziet uz skatuves. Piegāju Osim klāt, paklanījos un biju gatavs paņemt mēteli. Taču viņš uzreiz sastinga, jo ieraudzīja svešu cilvēku, kuru nepazina un nekad nepazīs. Ilgi skatījās uz mani, paspēra soli tuvāk, lēnām atdeva mēteli, pastūma nost un pusbalsī krieviski norūca: «Iģi k čortu!» (Ej pie velna!).

Biju šokā. Atzīšos – raudāju. Slavenā aktiera teiktais šķita kā pareģojums manam skatuves mūžam. Es tajā saklausīju zemtekstu: «Vācies prom, tu te nevienam neesi vajadzīgs!» Jā, sapratu to kā Oša pareģojumu un allaž turējos no viņa, cik vien tālu iespējams. Arī viņš nelikās par mani ne zinis. Līdz brīdim, kad es viņam mazliet iepatikos Ostrovska Mežā, kur spēlēju Ščastļivcevu (1953. gads, rež. K. Pamše – I. K.) un Osis bija Vosmibratovs. Manam varonim šajā lomā bija viegli, šņorējami zābaciņi, kas deva tādu īpatnēju gaitu un pašam ļoti patika. Pirmizrādes vakarā vecākais kolēģis ienāca pie manis garderobē un pasniedza vienu bonbongu, kas skaitījās liela labvēlības zīme. Viņš arī ieteica nomainīt apavus, jo nevarot būt, ka cilvēks visu laiku pa Krievijas ceļiem staigā apavos, kas šūti no auduma. Nepaklausīju. Osis papukojās, bet tikai mazliet. Vēlāk, kad pats sāku iestudēt, uzdrošinājos arī viņam iedalīt pa kādai lomai, taču diemžēl tās iegadījās pirms infarkta vai insulta. Ļoti skumji, ka veselības problēmu dēļ šim izcilajam aktierim priekšlaikus vajadzēja aiziet no skatuves.

Atceros, ka par līdzīgu pazemojumu savulaik stāstījis arī aktieris Kirils Martinsons. Jau vairākus gadus viņš strādājis teātrī, atveidojot nelielas lomiņas, līdz beidzot kādā iestudējumā «iecelts» ģenerāļa kārtā. Taču izrādē spēlējusi arī Berta Rūmniece, kura tik spožā uniformā savu partneri nav pazinusi un uzreiz prasījusi: «Kas spēlē ģenerāli?» Izdzirdusi atbildi «Martinsons», Rūmniecīte novilkusi: «Ak, tas korists!»

Tāda nu bija attieksme. Turklāt četrdesmito gadu otrajā pusē jau krietni demokrātiskāka nekā pirms kara, kad katra no četrām «kastām» – aktieri, jaunākie aktieri, volontieri-mīmisti un koristi – bija pati par sevi. Aktieru kasta savās pozīcijās turējās ļoti stingri. Jaunajiem vajadzēja šīs pozīcijas iekarot. Nereti iesācējs varējis sveicināt, cik tīk, bet vecākais kolēģis gājis garām, neatņemot sveicienu. Un tā tik ilgi, kamēr viņš beidzot ievēroja, ka tu uz skatuves kaut ko spēj, un pret tevi mazliet atvērās. Atturība līdz brīdim, kad esi sevi pierādījis. Tā bija vecā Nacionālā teātra tradīcija, ka jauno aktieri nevajag uzreiz pieņemt, bet nedaudz nogaidīt, paskatīties, kāds viņš ir cilvēks.

Man ieejot teātrī, situācija bija līdzīga, un attieksme – vēsa. Pirmā, kura padeva roku un apsveica, bija Aina Avotiņa, izcilās ātrslidotājas Lāsmas Kaunistes mamma, kurai pašai aktrises liktenis nebija laimīgs, jo pirmajā štatu samazināšanā viņu atlaida. Vairāk neviens. Sevišķi atturīga bija kungu grupa, kas turpināja vērot. Pirmie soli pretī mums, studistiem, paspēra Karps Klētnieks, Alfrēds Videnieks un Kārlis Sebris. Pēdējais teātrī jau bija nostrādājis gandrīz 10 gadus un joprojām skaitījās jaunais aktieris. Pārējie vēl ilgi bija nepieejami. 

Lielās dāmas – Šmithene, Klintīte, arī brīnišķīgā Elīza Miezīte mazliet ātrāk atmaiga un uzrunāja. To pamanīju 1948. gadā, kad spēlēju Federiko Lopes de Vegas komēdijā Suns uz siena kaudzes. Laikam jau sajūsmināja grāfa mākslīgās skropstas, par kurām biju atdevis pusi savas algas... Pēc tam labvēlīgāka kļuva arī Emma Ezeriņa, tāpat Lilija Ērika.

No dāmām vienīgi Berta Rūmniece mani nepieņēma. Mēģinājumos gan skatījās, ko daru, dzirdēju arī, ka dažu labu vārdu par mani teikusi («Kaut kas tur būšot...»). Taču, kad lūdzu parakstīt fotoattēlu no Līgavas bez pūra, kur es biju Karandiševs, bet viņa mana tante Jefrosiņja Potapovna, Rūmniecīte pateica: «Jums es neparakstīšu.» Amtmanis-Briedītis parakstīja, Zīle, arī Lilija Ērika... Es jau sapratu: biju no krievu armijas atgriezies... 

Tolaik teātrī valdīja tradīcija, ka jauniņie, uzsaucot labas vakariņas vecākajiem kolēģiem, «pierakstās» kolektīvā. Ne jau «lielajiem» aktieriem, bet tuvākajiem. Arī mūsu puišu četrinieks – Jānis Kubilis, Kārlis Trencis, Jānis Mētra un es – nedrīkstēja šo paradumu lauzt. Rocības nekādas dižās nebija, katram alga tikai 310 rubļu, taču sametāmies kopā un uzaicinājām «mūsējos» uz restorānu Korso Jūrmalā. 

Braucam turp. Ir vēls rudens, oktobra beigas, cilvēku maz. Palielā bariņā (arī Valdis Akurāters, Karps Klētnieks, Kārlis Sebris, iespējams, vēl kāds) ieejam restorānā, samulstam no tā greznības un baidāmies, ka kritīsim kaunā, jo naudas maz. Taču ar mums kopā ir sava aristokrātiskā izskata dēļ poļu panam līdzīgais Valdis Akurāters, kurš aizrautīgi nospēlē burvīgu lomu. Nospēlē, ka mums, jaunajiem kolēģiem, jāiztur kārtīgas iesvētības, tāpēc šoreiz galdā nekādus konjakus, nekādas delikateses un citas smalkas lietas. Bet gan – šnabīti, kādu desiņu, gurķīti... Un viesmīļi mūs apkalpoja kā gaidītus, dārgus un dāsni maksājošus viesus. Protams, arī viņiem tika pa glāzītei uz jauno aktieru veselību. Neaizmirstams vakars. Jo Valdis lieliski demonstrēja: mēs varam dzert daudz, naudas mums netrūkst, bet – mēs negribam!

Nelielās vīru kompānijās šad tad gadījās pasēdēt. Dažkārt gandrīz līdz rīta gaismai, taču nepiedzērāmies. Daudz runājām: par teātri, par dzīvi... Jaunie ļoti ieklausījās vecāko kolēģu teiktajā: tik daudz kas interesēja un šķita svarīgs.

Reiz pēc pasēdēšanas labā noskaņojumā devāmies mājās. Bija agrs pavasara rīts, gaiss smaržoja, neviena pretimnācēja, tikai balodīši kaut ko knābā, zvirbulīši lēkā... Sebris piepeši apstājās un visā nopietnībā uzrunāja putnu: «Balodi, paliec manā vietā!» Bez šaubām, tas asociējās ar kaut ko citu, bet tajā brīdī izklausījās vienreizīgi.