Teātris, ko mēs mīlējām

Par šo teātri ir daudz rakstīts, tam veltīta Silvijas Geikinas grāmata, tomēr laika balsi var sniegt tikai personiskās atmiņas. Deičam ideja patika, un tā dzima viņa monologs. 

Īstās lugas īstajā laikā

Grimstot atmiņās par Jaunatnes teātri, kurā es ienācu 60. gadu sākumā, uzreiz gribas uzsvērt – tas ir bijis unikāls teātris. Unikāls tāpēc, ka zem viena jumta strādāja divas trupas un tās būtībā bija viens veselums. Šī tuvības sajūta priecēja un spārnoja mūs ilgus gadus, kamēr tikām šķirti tīri fiziski: katrai trupai sava ēka. Kad bijām kopā, darbojās arī viena mākslas padome, kuras sastāvā allaž ir bijuši aktieri gan no latviešu, gan krievu trupas, un tas ļoti veicināja mūsu kopskata attīstību, mums patiešām bija vienāds uzskats par teātra būtību. Padomes sastāvs, protams, ik pa laikam mainījās, taču šī saliedētības koncepcija nemainījās. Teikšu vēl, ka krievu trupas kultūra diezgan pamatīgi bija atkarīga no latviešu trupas. Jā, latvieši tā kā diktēja savu toni, bet līdz tam brīdim, kamēr nebija sasniegts jaunrades pacēlums. Tas bija ļoti svarīgi, jo palīdzēja krievu trupai rast savu izrāžu lidojumu.

Zīmīgi, ka abās trupās nebija nekādas politiskās tendences. Visi zināja, protams, kurš ir tā saucamais partorgs (partijas pirmorganizācijas sekretārs), tā bija viena dāma, tad vēl partijas komitejā nīkuļoja viens alkoholiķis no orķestra un teātra direktors, viss. Mēs nekad neizjutām viņu diktātu. Līdzīga situācija izveidojās arī ar komjauniešu organizāciju. Latvieši to pilnīgi ignorēja, tikai viens puisis bija spiests kādu laiku būt komsorgs (komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs), viņam pēc armijas lika tur iestāties; tā nu tur iekšā stūma jaunatbraukušos krievus, kuri bija ar mieru, lai tikai varētu strādāt šajā teātrī. Lūk, un tāda gaisotne valdīja, cik man zināms, tikai Jaunatnes teātrī. Vienīgais, ko izdomāja – papildināt teātra nosaukumu, un tas kļuva par Ļeņina komjaunatnes vārdā nosaukto LPSR Jaunatnes teātri. Tas ļāva paplašināt repertuāru, proti, veidot izrādes ne tikai bērniem un skolēniem, bet arī jauniešiem, studentiem.

Milzīga nozīme bija direktoram Staņislavam Gudzukam, kas 30 gadus aizsargāja iekšējās dzīves brīvību. Tā ir unikāla personība. Apbrīnojami godīgs cilvēks, inteliģents, gudrs. Cik vienreizēji, piemēram, viņš rīkojās, kad sāka vajāt mūsu teātri. Viņu atlaida pirmo, pēdējā gada laikā direktora funkcijas pildīja Ādolfs Šapiro, bet Gudzuks palika tāds kā saimniecības vadītājs. Šo situāciju viņš arī perfekti apspēlēja. Dāmas no Kultūras ministrijas, negribu pat atcerēties viņu vārdus, ik pa laikam plijās virsū Gudzukam, lai viņš palīdz atrisināt kādas problēmas teātra reorganizācijas sakarā. Bet viņš atbildēja: nu nekādi nevaru palīdzēt, neesmu direktors, esmu – nekas. Brīnišķīgs cilvēks.