Smiļģa pastardiena

Smiļgis sēdēja krastmalā uz koka margas un pīpēja. Saules zaķīši ņirbinājās Daugavas tumšajos ūdeņos, atvasaras saulīte patīkami sildīja, bet Smiļģis bija nikns. Viņš bija salecies ar savu kolēģi Munci, ar kuru kopā vēl pirms dažiem gadiem bija dibinājuši Dailes teātri.

Pēdējā laikā viņu attiecības bija saspringtas Muncis bija izstrādājis jaunā teātra vīziju, nupat saņēmis Grand Prix diplomu par izrāžu maketiem Parīzes starptautiskajā izstādē un pamatoti uzskatīja, ka viņam ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums laiku pa laikam norādīt Smiļģim, kā pareizi jāinscenē. Smiļģis, protams, to bija uztvēris kā neuzticēšanos viņa mākslinieciskajai intuīcijai vai, citiem vārdiem sakot, atklātu cūcību. Sarkans un izspūris Smiļģis ar Lāčplēša kartona zobenu rokā vakar bija iedrāzies Munča kabinetā, nosaucis viņu dažādos nepatīkamos vārdos, no kuriem maigākais bija Kangars, un izskrējis ārā.

Šorīt Muncis viņam bija atsūtījis indīgu vēstuli, kurā norādījis, ka neesot pat apvainojies, jo ko tad var gaidīt no cilvēka, kurš katrā savā iestudējumā galveno lomu piešķir sev. Ja viņš gribot, varot tādā garā turpināt kaut līdz pastardienai, bet bez Munča. 

Vēstule bija gara. Muncis, kā parasti, bija minējis piemērus no pasaules režijas, rūpīgi argumentējis savu viedokli, taču Smiļģim viss bija skaidrs. Skauž maitam, skaidrs, ka skauž... Vēl aizvakar avīzē recenzents viņa atveidoto Lāčplēsi bija nosaucis par «drosmīgāko, kāds vien latviešu teātrī redzēts». 

«Uguntiņu varētu, godātais?» Smiļģis satrūkās. Neliela auguma vīrelis pelēkā mētelītī bija nosēdies viņam blakus. 

«Tpu tu, pārbiedēja!» nodomāja Smiļģis un pasniedza svešajam sērkociņus. 

«Es jau nemaz nedrīkstu… bet jūs tik garšīgi pīpējāt,» kāri ievilcis dūmu, sacīja vīrelis. «Nu jau pusgads, kā neesmu pīpējis… uh, kā sareiba… jāpieturas, ka vēl neieliekos Daugavā,» svešais uzmeta aci blakussēdētājam. Smiļģis klusēja.