Paklanīšanās

Justīns Marcinkevičs nomira pirms astoņiem gadiem 16. februārī, Lietuvas valsts atjaunošanas dienā, un paši lietuvieši to, protams, uztver simboliski. Ka tieši šajā dienā, tieši Marcinkevičs. Viņiem rakstnieks Marcinkevičs visos laikos ir bijis atgādinājums par lietuviešu pagātnes varenību un pašapziņu. Komunistiskās partijas biedrs no 1957. gada. Viens no galvenajiem Lietuvas atdzimšanas kustības Sajūdis ideologiem un tautas iedvesmotājiem 20. gadsimta astoņdesmitajos. No šodienas raugoties, joprojām liekas neticami, ka padomju vara ļāva izdot triloģiju, kura, iespējams, katoliskajiem lietuviešiem bijusi arī Bībeles vietā. Par ticību, par Dievu, par brīvību, par varu un atbildību. Iespējams, tā partijas lieta bija rakstnieka nodeva kolaboracionismam, iespējams, divdesmitgadnieka pārliecība un noticēšana, ka, stājoties partijā, mainīs pasauli. Mākslinieka sacelšanās, lai protestētu. Bet var jau arī būt, ka vienkārši gribējās dzīvot drusku labāku un iespējām bagātāku dzīvi, un varbūt par to arī Marcinkevičs ironizē Katedrālē, padarot galveno varoni Laurīnu par varas (bīskapa) mīluli un protežē.

Triloģijas Mindaugs, Katedrāle, Mažvīds vidējā daļa iznāca 1970. gadā un nekavējoties tika tulkota, vismaz latviešu valodā iznāca pēc gada, taču teātros iestudēta ļoti maz. «Nav īstais laiks, nav īstā vieta» – taisnojas lietuvieši, analizējot Katedrāli, kurā tiek izstaigāti sirdsapziņas labirinti mākslinieka ceļā uz atzīšanu, saskarē ar varas un pūļa kompromisiem un sarunā ar Dievu. 1988. gadā bija Sauļus Varna iestudējums Panevēžas drāmas teātrī ar Andra Freiberga scenogrāfiju un kostīmiem. Oskara Koršunova iestudējums, šķiet, ir otrais pārskatāmā pagātnē. Tapis jau 2012. gada novembrī, Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī. Redzēju es to 2018. gada vēlā rudenī pārpildītā tūkstošvietīgā Panevēžas kultūras namā, kad tur viesojās šis iestudējums, jo Nacionālā teātra ēka bija rekonstrukcijā un trupa braukāja pa visu Lietuvu un rādīja iestudējumus kultūras namos. Šis notikums bija vienīgā dzīvības pazīme decembra miegā sastingušajā Lietuvas mazpilsētā, uz kuru bija sabraukuši mašīnu simti. Un cilvēku emocijas, asaras vīriešu acīs ļāva izrādi sajust kā neikdienišķu. Kā svētceļojuma galamērķi. Tādus aplausus pēc izrādes es nebiju dzirdējusi ļoti, ļoti sen. Tajos bija tāda grēksūdzes atvieglojuma sajūta, jo kāds ir uzminējis un kopā ar viņiem palūdzis ko svarīgu. Un katarse. Jo izrāde – un to spiesti atzīt visi kritizētāji – ir par lietuvieša rakstura analīzi, par viņa spēju vai nespēju izkāpt no savas komforta zonas un sākt ar sava tuvuma sakārtošanu – ar savu vajadzību pārskatīšanu un ieklausīšanos Dievā. Un par viņu kristīgās pagātnes spēku, kas vieno nemanot. Tālākais viss līdz banalitātei patiesi: katedrāle ir tevī un tā ir patiesā brīvība un tēvzeme – tu pats –, un tā ir tava nolemtība un laime.