Parīzes fobijas

Bastīlijas opera. Ektora Berlioza operas Trojieši otrās pirmizrādes pirmie divi cēlieni pagājuši relatīvi mierīgi. Pirms trešā cēliena toties pār skatuvi brāžas saniknoto skatītāju «bū» un dažādi izsaucieni. Franču valodas nepratējam grūti komentēt, ko tieši ļaudis pauda, bet Dmitrija Čerņakova uzvārds tika izteikts skaļi. Cik izdevās noskaidrot, viena no izkliegtajām prasībām bija ievērot cieņu. Ko nozīmē pakļūt zem Parīzes publikas sašutuma viesuļuguns, labi var pastāstīt Alvis Hermanis, kuram ir krāsaina pieredze tieši ar Berliozu – pēc viņa iestudētās Fausta pazudināšanas pirmizrādes tracis bija pamatīgs. 

Trojiešu traumas

Ektora Berlioza Trojiešus daudzi Latvijas opermīļi ierakstīja blociņos brīdī, kad lomu sarakstā Didonas lomā bija Elīnas Garančas vārds. Kad māksliniece paziņoja, ka lomu nedziedās, biļetes daudziem jau bija nopirktas, taču vilties nenācās – Dmitrija Čerņakova veidotais iestudējums pieder tiem, kurus redzēt noteikti vajag. Trojieši ir opera, ar kuru pirms 30 gadiem atklāta Bastīlijas operas ēka, un jaunais iestudējums, iespējams, arī tādēļ tiek uztverts ar saasinātu uzmanību. 

Dmitrijs Čerņakovs pieder režisoriem, kuriem, lai atdzīvinātu klasisko operu, tā vispirms jānogalina

Berlioza opera būtībā ir diptihs, kura pirmā daļa Trojas ieņemšana tiek izspēlēta 20. gadsimta arhitektūrā – autentiskie Beirūtas nami nonākuši uz skatuves un tiek pārbīdīti, atklājot ikdienišķu, bet klaustrofobisku vidi. Valdniekiem ierīkota atsevišķa zāle, kurā viņi ceremoniāli un atbilstoši hierarhijai ieņem vietas. Vārdam «mūsdienas» te atbilst vairākas desmitgades: izrādē ielaužas videoekrāni un tiešā translācija, jo fascinējošā Stefānijas d’Ustrakas Kasandra savus pareģojumus izdzied televīzijas reportieriem. Kasandras stāsts kopumā gan aizvirzās otrajā plānā, izceļot Brendana Jovanoviča atveidotā Eneja traģēdiju – viņa nodevībai, ielaižot Trojā ienaidniekus (protams, bez zirga), seko sievas pašnāvība. Troja iet bojā, nesaudzējot arī valdniekus, taču būtiskākais izrādes vēstījums pārvirzās uz otro daļu Trojieši Kartāgā, kas vairāk nekā piecu stundu izrādē aizņem otro un trešo cēlienu. Nespēju nepieminēt asprātīgo krievu teātra zinātnieces Marinas Davidovas repliku žurnāla Teatr elektroniskajā versijā, ka 45 minūšu starpbrīža laikā jānomaina ne tikai dekorācija, bet arī skatītāja optika, un ne visiem tas izdodas. Turpinot Davidovas teikto, Dmitrijs Čerņakovs pieder režisoriem, kuriem, lai atdzīvinātu klasisko operu, tā vispirms jānogalina.