Ievads. Teātris un nežēlība
No grāmatas «Teātris un tā dubultnieks»
Tulkojumu sēriju turpinām ar Antonēna Arto Nežēlības teātra manifestiem. Arto ir dzejnieks un ārprātīgais, aktieris un režisors, bet visupirms teorētiķis, kuru nodarbina visiem 20. gadsimta māksliniekiem tik svarīgie jautājumi – kā neredzamo padarīt redzamu? kā pārvarēt plaisu starp poētisko vīziju un pieejamiem izteiksmes līdzekļiem, kuri vienmēr ir ierobežoti, nepilnīgi vai neatbilstoši? Nežēlīgais teātris ir Antonēna Arto atbilde uz šiem jautājumiem.
Arto izpratnē prāts ir šķērslis, kas traucē atmodināt ķermenī ieslēpto garu. Cilvēki mēģina uzbūvēt harmonisku sabiedrību, ignorējot tumšos neapzinātos spēkus, kuri mājo indivīda zemapziņā. Nežēlība, ar to saprotot ne jau miesas spīdzināšanu, bet drīzāk spēcīgu garīgu satricinājumu, ir veids, kā tikt pāri prāta uzceltajam žogam un atklāt tumsas sirdī mītošo noslēpumu.
Nežēlīgais teātris paredz terapeitisku efektu – aktiera un skatītāja atbrīvošanu no apspiestām vēlmēm un kaislībām. Tas runā sapņu valodā un notiek telpā, kuru nedrīkst piepildīt nekādas iepriekšējas zināšanas. Tas atgādina abstrakcionistu gleznas, kurās nav attēlotas lietas, bet sajūtas, citiem vārdiem – dvēseli satricinošs haoss. Tas ir teātris, kurš pasauli nevis reprezentē, bet rada arvien no jauna. Vai pēc šādas mākslas netiecamies arī 21. gadsimtā?
Valda Čakare
No franču valodas tulkojusi Inga Rozentāle
Ievads. Teātris un nežēlība
Zināms priekšstats par teātri ir zudis. Un tikmēr, kamēr teātris sevi ierobežo, rādot mums intīmas ainas no dažu ampelmaņu dzīves, kamēr tas pārvērš skatītāju lūriķī, ir saprotami, ka elite no tā novēršas un lielās masas meklē spēcīgu apmierinājumu kinoteātros, mūzikholos vai cirkā, kuru saturs viņiem neliek vilties.
Tādā notrulināšanās pakāpē, līdz kādai nonākusi mūsu sensibilitāte, nav šaubu, ka mums par visu vairāk vajadzīgs tāds teātris, kas mūs pamodina: mūsu sirdi un nervus.
Rasina iedibinātā psiholoģiskā teātra neģēlības mūs ir atradinājušas no tās tūlītējās, spēcīgās darbības, kādai teātrī ir jābūt. Savukārt kino, kas mūs nogalina ar atspulgiem, kuri, caur aparātu izfiltrēti, vairs nespēj iedarboties uz mūsu sensibilitāti, mūs desmit gadus ir turējis neproduktīvā trulumā, kurā šķiet grimstam visas mūsu spējas.
Baiļpilnajā un katastrofālajā periodā, kurā dzīvojam, mēs izjūtam neatliekamu vajadzību pēc tāda teātra, kuru neapsteidz notikumi, kurš dziļi rezonē mūsos, ņemot pārsvaru pār laikmeta nedrošību.
Ilgais pieradums pie izklaidējošām izrādēm mums ir licis aizmirst priekšstatu par nopietnu teātri, kurš, apgāžot visus mūsu aizspriedumus, iedvesmo mūs ar attēlu ugunīgo magnētismu un visbeidzot iedarbojas uz mums kā dvēseles terapija, kuras pieskāriens vairs nebūs aizmirstams.
Viss, kas darbojas, ir nežēlība. Teātrim ir jāatjaunojas, orientējoties tieši uz šādu priekšstatu par ekstrēmu, līdz galējībai novestu darbību.
Pārliecībā par to, ka masas vispirms domā ar saviem jutekļiem un ka ir absurdi kā parastajā psiholoģiskajā teātrī vispirmām kārtām vērsties pie viņu sapratnes, Nežēlības teātris sev par mērķi izvirza iestudēt masu izrādes; meklēt grandiozu, taču konvulsīvu un iekšēju pretspēku svaidītu milzīgu masu uzbudinājumā kaut ko no tās poēzijas, kas sastopama svētkos un cilvēku pūlī šodien tik retajās dienās, kad tauta iziet ielās.