Raksturiņš ar pozīciju

Pauls Iklāvs (1991) Valmieras teātrī strādā otro sezonu, filmējas LTV seriālā Divi vienā, joprojām darbojas urbāno slēpotāju apvienībā Skilluminati. Recenzijās vēl nav saņēmis izvērstāku sava darba vērtējumu, varbūt visbiežāk sastopamais jaunajiem Valmieras teātra aktieriem veltītais kopraksturojums ir «nevienmērīga kvalitāte». Ar lomām Vidzemniekos Valmierā un Anna: люболь Ģertrūdes ielas teātrī joprojām cīnās. Bet pusaudžu lomās Paulam raksturīga konkrēta, precīza reakcija un koncentrēta uzmanība pret partneri. Viņš atklāj, ka ir Džeimsa Bonda, filmas Krusttēvs un psiholoģisko trilleru cienītājs, atstāj iespaidu par rīcības cilvēku, nevis intelektuālu reflektētāju, un varbūt dažreiz arī rimtas ikdienas dzīves troublemaker (nemiera cēlāju). 

Rīgas Tūrisma un tirdzniecības skolā viss bija nodrošināts, lai mēs iemācītos labi gatavot, bet es to neizmantoju

Mārīte Gulbe. Kā tu tiki līdz teātrim? 
Pauls Iklāvs. Manā ģimenē neviens ar teātri nav saistīts. Mamma no astoņu gadu vecuma mani diezgan bieži ņēma līdzi uz teātri, parādīja arī citas lietas dzīvē. Sākumā nodarbojos ar BMX, tā ir viena no sirdslietām, arī snovbords un slēpošana. Riktīgi iepatikās slēpes, bet nebija naudas, lai bieži brauktu uz kalnu. Izdomājām, ka varam slēpot pilsētvidē. Bet iespēja piedzīvot pirmo kino pieredzi radās Žagarkalnā. Ar draugu slēpojām, pienāca viena sieviete (vēlāk izrādījās, ka tā ir Laila Pakalniņa) un jautāja, vai negribam piedalīties filmā, viņai vajadzēja slēpotājus (filmā Picas, 2012 – aut.). Saņēmu pirmo honorāru, bija ko apgrozīt. Ar draugiem paralēli filmējām dokumentālo filmu par slēpošanu urbānajā vidē – Manifesto (2012), pēc tam sekoja SKLMNTI* (2013), un tagad strādājam pie trešās filmas ODA. 

Mamma man pateica, ka ir tāda Anna Eižvertiņa, kurai ir aktiermeistarības kursi. Es domāju, ka esmu par vecu, parasti jau ņem divdesmitgadīgus. Anna teica – izskaties tāds vecs, nenāksi... Bet kaut kas baigi iesimpatizēja tajā Annas piegājienā. Skatuvē, kur notika kursi, bija auksti, vienmēr siltas zeķes bija jāvelk. Un Anna sēž ar cigareti un stāsta visādus dzīves stāstus. Man tajā kaut kas tik ļoti patika, ka gāju pēc tam stāties Kultūras akadēmijā, Elmāra Seņkova un Māras Ķimeles kursā. Biju sastresojies un, kad bija jārunā teksti, daļu aizmirsu vai man nesanāca. Negāju ar šausmīgām cerībām, bet vēlme iestāties man bija. Tie bija interesanti, vētraini četri gadi. Foršākais, ko Elmārs un Māra mūsos iedēstīja, ir ģimeniskuma sajūta. 

Kad mācījos Rīgas Tūrisma un tirdzniecības skolā – man patīk ikdienā gatavot ēst –, viss bija nodrošināts, lai mēs iemācītos labi gatavot, virtuve, pedagogi, bet es to neizmantoju. Kultūras akadēmija tāpat dod instrumentus, apgūsti vai neapgūsti. Tiem, kas apgūst, noteikti durvis ir plašāk vaļā. Un profesija sākas vēl pēc četriem gadiem. Es teātrī esmu tikai otro sezonu. It kā vēl mazs, bet jūties – o, es kaut ko jau zinu! Ar katru izrādi jauni piedzīvojumi uz skatuves (un aiz). Cenšos neplūst līdzi notikumiem, bet ieturēt savu pozīciju. Ne vienmēr tā ir pareizāka vai labāka, bet, manuprāt, šādā vidē, kur radoši cilvēki apkārt, nedrīkst pazaudēt sevi. Ja tev ir tas raksturiņš ar pozīciju, tā ir liela vērtība.