Jaunas virsotnes gaidās

Kad ierosināju šo sarunu, nebiju iedomājusies, ka tā iznāks tik vaļsirdīga un mazliet arī skumja. Mani būtībā interesēja režisora un aktieru sadarbības problēmas, taču tēma paplašinājās, un iznākumā varat lasīt dziļu un gudru veltījumu Nacionālajam teātrim, kas iesoļo jaunajā gadsimtā.

Maija Svarinska. Vai saprotu pareizi, ka mūsdienās teātra galvenā režisora statuss vairs nav iekārojams? Gribas būt brīvam?

Elmārs Seņkovs. Jā, mēs ar kolēģiem runājām, kāpēc vairs nealkstam būt par galveno režisoru, kā tas bijis raksturīgs iepriekšējām paaudzēm. Arī ar Ojāru Rubeni esam par to diskutējuši, viņš arī bija neizpratnē, kā var atteikties no tāda piedāvājuma. Secināju, ka mūsu paaudzei, kam ir trīsdesmit, četrdesmit gadu, tas patiešām vairs nav svarīgi, bet varbūt tas nav saistīts tikai ar jēdzienu «brīvība». Mums svarīgi, ka varam veidot domubiedru kopu. Ja uzņemies šo amatu, tad nevari to atļauties, tev vajag kalpot visai mājai, savai ģimenei. Es, piemēram, ļoti augstu vērtēju, kā to ir darījis Edmunds Freibergs. Atbildība par visiem cilvēkiem, kas strādā teātrī, no apkopēja līdz aktierim. Tev par katru jādomā gan psiholoģiskajā, gan sociālajā, gan pedagoģiskajā plānā. Vai tas ir drosmes jautājums? Var būt. Uzņemoties šo amatu, ir jāsaprot divas būtiskas lietas, pirmkārt, ir jāatsakās no radošām ambīcijām, otrkārt, samazinās arī laiks, ko varētu pavadīt ar savu personisko ģimeni. Tas ir milzīgs upuris. Pagaidām es neesmu nobriedis atteikties no šīm lietām. Šis jautājums mani ir mocījis pēdējos trīs gadus. 

Es jūtu, ka man ir cilvēki, kas mani atbalsta, kurus interesē manas idejas, arī direktors ir bijis vienmēr labvēlīgs, tāpēc joprojām esmu teātrī

Maija. Bet sava komanda tev taču ir?

Elmārs. Ir. Domubiedru grupa – tas ir ļoti svarīgi. Es jūtu, ka man ir cilvēki, kas mani atbalsta, kurus interesē manas idejas, arī direktors ir bijis vienmēr labvēlīgs, tāpēc joprojām esmu teātrī. Bet, laikam ritot, tā atsaucība arī sarūk. Kā īstā ģimenē – tu audz, mainies, un mainās arī attiecību modelis. Kad esi pavisam jauns, tava atbildība nav tik liela, visi priecājas par to, cik forši tas jaunais čalis strādā. Bet, kad esi paaudzies un tā atbildība ir kļuvusi lielāka, aug arī citu prasības pret tevi. Ja, piemēram, nespēj aktieriem dot daudz sarežģītākus uzdevumus, virzīt viņus tālāk meistarības attīstībā, sākas problēmas.

Maija. Tātad, pēc tavām domām, tieši režisors veicina aktiera meistarības attīstību.

Elmārs. Domāju, ka tā tam būtu jābūt. Mēs esam štata režisori, un, atklāti sakot, mūsu atbildība tagad ir tikai un vienīgi uztaisīt labu darbu. Tomēr štata režisoriem vajadzētu par to domāt. Vai mēs visi kopā par to esam runājuši, tas ir cits jautājums. Ir problēma, ka mums katram ir savas domas par konkrēto aktieri, atšķiras arī mūsu katra izpratne par mākslu, līdz ar to pēdējos gados mēs vispār nerisinām aktieru meistarības problēmas, ko darīja, piemēram, Edmunds Freibergs. Mēs esam pārņemti paši ar sevi, mēs meklējam jaunas formas, idejas, un mums nav atbildības sajūtas par strādājošajiem līdzās. Jā, man, protams, ir subjektīvas simpātijas, un nenoliedzami, kad strādā ar aktieri, tu par viņu domā, tev ir saite ar viņu. Laikam ejot, tā saite arī saplīst. Tad ir ļoti sāpīgi. Dažreiz, veidojot izrādi, ir nomācoša sajūta, ka neviens ne par ko neatbild. Arī aktieris ir vienaldzīgs. Tad ir ļoti rūgti – paliec viens.

Lolita Cauka. Arī aktieris bieži vien paliek viens. Ir reizes, kad režisors ir tik ļoti aizrāvies ar izrādes formas meklējumiem, ka atbildēm uz aktiera «ko» un «kāpēc» neatliek laika. Bez tam ļoti bīstama ir tendence sadalīt aktierus pa plauktiņiem – tas var to, tas tikai šito. Viedoklis par viņu ir izveidots, un, kad aktieris sāk atkārtoties, – tas man vairs neder, dodiet man citu. 

Elmārs. Režisors ir uztaisījis savu darbu un domā par jaunu uzvedumu, meklē jaunas idejas un to, kas jāspēlē aktierim. Vismaz pirmajos mēģinājumos aktieris patiešām arī nespēj man sniegt pilnvērtīgu lomas zīmējumu. Kāpēc, sākot veidot nākamo izrādi ar to pašu aktieru komandu, režisoram brīžiem paliek tik garlaicīgi? Tāpēc ka režisors nestrādā ar aktieriem, bet aktieri var strādāt ar viņu. Un aktieris neviļus sāk piedāvāt to, ko režisoram vairs nevajag. Viņš, piemēram, zina, ka pie Kairiša jāstrādā šādi, viņam vispār ir iestrādājies spēles mehānisms, kas pie kāda režisora ir derīgs. Bet man, režisoram, vairs to nevajag, es mēģinu aktieri izsist no līdzsvara, mēģinu provocēt viņu domāt citādi, vai ielikt neapskaužamos apstākļos (forma, neparasta telpa utt.), un tanī brīdī sākas problēma. Aktierim ir sava sistēma, un tās maiņa kļūst viņam teju kā brūce. Viņš skatās lielām acīm, un es saprotu, ka tagad viņš nav spējīgs pat īsti etīdi uztaisīt. 

Lolita. Tādu etīdi, kādu tu gribi.

Elmārs. Jā, kādu es gribu. Viņš man saka: es nesaprotu, ko tu gribi. Es savukārt zinu, ko gribu un ko tu man nesniedz. Tas ir vienīgais, ko varu viņam pateikt. Šodien režisori no aktieriem prasa neadekvāti lielu darbu. Jā, viņiem vajag maksimāli radoši ieguldīt sevi topošajā izrādē, bet kopā ar režisoru. Tad aktiera funkcija pārtop no izpildītāja radītājā. Tā slodze aktierim ir ļoti liela, un es varbūt saprotu, kāpēc aktieris izvēlas kādā darbā ieguldīties vai neieguldīties. Kā Lolita teica, viņš paliek viens un neaizsargāts, līdz ar to viņš izvēlas būt vienaldzīgs. Kaut gan, ja komandā ir vispārējā uzticība un atbalsts, tādām problēmām nevajadzētu būt. 

Mēs labi redzam, ka režisors nav apmierināts, taču viņam vajag mācēt kodolīgi formulēt vajadzīgo

Lolita. Ja ir šī nesaprašanās, tad, manuprāt, režisoram jāuzņemas skaidrošanas atbildība. Ja es nesaprotu, varbūt tomēr tā nav tikai mana vaina. Aktieris ir gatavs uzņemt jauno. Aktieris nav muļķis. Mēs labi redzam, ka režisors nav apmierināts, taču viņam vajag mācēt kodolīgi formulēt vajadzīgo, nevis vienkārši aicināt taisīt etīdi pēc etīdes un nogurdinoši atkārtot: tas man neder, tas arī ne. Tad aktierī var rasties pretestība: vecīt, ja neesi pats sagatavojies, neprasi to no manis.

Elmārs. Jā, tas ir arguments. Ja top jaunrade, man ir globāla tās izjūta, es jaušu stilistiku, dzirdu intonācijas, bet, kas tajā tēlā ir iekšā, protams, vēl neredzu, proti, to, kas jāspēlē aktierim. Man iepriekš vienmēr galvenā ir forma – vai tā būtu Antigone, Trīne vai Pūt, vējiņi! –, jau iepriekš pilnīgi ir skaidrs, kā tās izrādes izskatīsies. Darba jautājums: kā es to panākšu? Te tad arī sākas pārmetumi, ka režisors, lūk, nav sagatavojies. Bet man ir savs pretarguments: tu, piemēram, aptuveni zini savas lomas zīmējumu, ko spēlēsi, taču, ko nospēlēsi tieši šajā izrādes ainā, nevari zināt. Jāmeklē kopā. Tas ir tas radošais kopīgais darbs. Katrs režisors ir tikai cilvēks, viņš var atnākt saguris un nesagatavojies, tāpat kā aktieris, kurš pirms mēģinājuma neiesilda savu ķermeni vai balss aparātu. Es, protams, cenšos būt atklāts un pasaku, ka es nezinu, kā to izdarīt, lai nav jātērē lieki enerģija melojot. Es reizēm izjūtu formu un stilistiku, bet to ļoti grūti izskaidrot.