Iespēja radīt citu realitāti

Intervijas «žanru» varētu nosaukt par aktuālo interviju. Divi teātri, divi jauni direktori, turklāt vienaudži. Vīzijas, kas ir aizstāvētas Kultūras ministrijā un vismaz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī jau ir redzamas darbībā. Svarīgi šķita, ka intervija notiek bez starpnieka, un gan Dana Bjorka, gan Jānis Vimba piekrita satikties bez vidutāja.

Dana Bjorka. Pirmā atziņa, ienākot tavā kabinetā, ieraugot tevi – ka es izskatos tāpat. Tagad ir svarīgākas lietas – maketa pieņemšana, pirmizrāde un tā tālāk, bet jāsniedz tā intervija… Ir citas prioritātes. Bet tajā pašā laikā saproti, ka tāda saruna ir nepieciešama no mārketinga viedokļa – runāt par savu kolektīvu, par teātri, mūsu teātru sadraudzību. 

Jānis Vimba. Man ir ļoti līdzīgi, jo aktuālie darbi, mazās sarunas, tikšanās, sapulcītes aizņem tik daudz laika, paņem tik daudz resursu. Absolūti piekrītu. Jā, mums ir šovakar pirmizrāde.

D. B. Pēc tava miera var pateikt, ka viss būs labi. 

J. V. Būs labi. Es vakarnakt skatījos – būs labi.

Par pieredzi un bonusiem

D. B. No kura laika tu esi direktors? No rudens?

J. V. Nē, es esmu no 27. jūnija.

D. B. Tev bija uztraukums? Vai uzreiz meties darbā iekšā?

J. V. (Skaļi izpūš gaisu.) Zini, to paziņoja jau ātrāk, maijā. Līdz ar to bija vesels mēnesis vai pat vairāk, lai paspētu visu galvā sakārtot: kas tas būs un ko pašam vajadzētu darīt, kā vispār eksistēt un kādas prioritātes noteikt, kādus stratēģiskos mērķus. Varēju veltīt laiku analīzei, jo pirms tam pie būtiskiem dokumentiem es netiku klāt. Līdz ar to sākumposms man bija ļoti svētīgs. Bija laiks domāt, veidot savu stratēģiju, savu redzējumu. Nav jau sākumā reālo lietu apjausmas. No malas jau skaties ar tādu bišķiņ idealizētu skatu: varētu taču tā un tā, un tā… Tad lēnām tie ragi aplaužas, saproti, ka tas būs darbs ilgākam laikam. Bet tu no tā neatsakies. Tev taču līdzīgi, vai ne?

D. B. Man ir jau otrais gads. 2018. gada 8. janvārī atnācu uz darbu kā biznesa sieviete. Noturējos mēnesi šajā ampluā, bet tad biju atpakaļ pie cilvēciskas, normālas sajūtas, ejot uz teātri. 

Mums ir tā atšķirība, ka es arī kā aktrise darbojos producēšanā gan uz lielās, gan mazās skatuves. Bet, protams, pieejas dokumentiem man nebija, bija tikai desmit gadu pieredze un reāla saprašana par kolektīvu. Un, protams, kad ieraudzīju dokumentus, man arī mainījās gan domas, gan sajūtas, gan reālais redzējums. Man ir liels gandarījums, ka Kultūras ministrija pieņēma lēmumu par otru valdes locekli, finanšu direktoru. Tagad jūtos daudz mierīgāka. Kad gāju uz konkursu un prezentēju savu piecu gadu vīziju, es uzsvēru, ka esmu komandas cilvēks un, ja man būs lemts vadīt teātri, tad viens no maniem pirmajiem soļiem būs pieņemt darbā finanšu direktoru. Lai ir cilvēks, kuram var uzticēties jomā, kurā nejūtos tik spēcīga, jo man nav ekonomiskās izglītības kā tev. Tas ir perfekts salikums – vadītājs, kam blakus ir finansists, kuram ir līdzīga atbildība.