Ne-opera

Kas jādara, lai šodien radītu jaunu priekšstatu par operu? Ciktāl mūs ierobežo augstskolā iegūtā muzikālā izglītība? Kāpēc jau ieceres līmenī tik svarīga ir daudzveidība Eiropas teātros un opernamos, un kā tā saistīta ar operas nākotni?

Daudzās Amerikas Savienoto Valstu universitātēs mūzikas vēstures studijas centrējas tikai un vienīgi uz Rietumu mūziku kā pamatu diskusijām par mūzikas evolūciju un vēsturi visā pasaulē. Šāda kultūras hegemonija ievirza studentus jau esošās struktūrās un sistēmās. Tomēr dažas universitātes lēnām maina savu skatījumu, lai gan joprojām ir mazākumā. Kalifornijas Mākslu institūts (California Institute of the Art), piemēram, rosina kompozīcijas studentus studēt atšķirīgas mūzikas sistēmas. Tādējādi kompozīcijas studenti bez Rietumu mūzikas apgūst arī Indonēzijas, Indijas un Āfrikas mūziku, ko māca pasniedzēji, kas nāk no šīm vietām. Nākamie komponisti ir atvērti dažādām muzikālām ietekmēm, tostarp viņi var studēt džeza, eksperimentālo, roka, noise, elektronisko mūziku. Studentus rosina izrauties no specializācijas, interesēties un izprast citas disciplīnas, sadarboties teātra, animācijas, dejas un citos projektos. Lai to sekmētu, visas studiju nozares tiek apgūtas vienuviet.

Operas kompozīcijā joprojām tiek uzspiestas Eiropas tradīcijas: proti, izpildītāji dzied to, ko komponists iecerējis

Operas kompozīcijā joprojām tiek uzspiestas Eiropas tradīcijas: proti, izpildītāji dzied to, ko komponists iecerējis; jābūt noteiktiem instrumentiem, dziedātājiem un skatuviskai darbībai. Operai jāsaista skatuve un publika. Taču ko lai dara tie, kas ciena un pēta šo tradīciju, bet nenāk no tās?

Iedomājieties, kas notiktu, ja teātri pārstātu būt teātri, bet pārvērstos par pilsētām, mašīnām vai meža klajumiem. Ja skatītāji kļūtu nevis par publiku, bet par tēliem vai aktieriem? Vācijā vārdu salikums «mūzikas teātris» apzīmē jaunu muzikāla teātra žanru, kas iekļauj arī operu. Taču vai ar to tiešām pietiek, lai no jauna definētu un paplašinātu jēdzienu «opera»?

Mums ir nepieciešama definīcija, kas ietver ne tikai teātri, mūziklu vai operu, tomēr attiecas arī uz tiem. Šajā starpkategoriju telpā tiek radīta «ne-opera».

Šajā «ne-operā» mākslinieki, kuri apguvuši operas likumus, var sākt pētīt to, ko nav mācījušies augstskolā. Viņi var ceļot, atklāt atšķirīgu pieeju kompozīcijā un atteikties no tradīcijas. Šie mākslinieki var būt jauni vai veci, dažādas etniskas un sociālas izcelsmes, bet ar vēlmi nošķirties no brīnišķīgās un cildinātās tā sauktās operas tradīcijas. Viņi rada, pārkāpjot noteikumus, un, radīdami jaunas paradigmas, pārrada paši sevi. Tad opera vairs nav vienkārši opera, bet – ak! – jēdzieni sāk mainīties vai rodas no jauna. Taču patlaban tas notiek tikai dažās pasaules vietās.

Jaunais operas žanrs

«Divsimt gadus eiropieši ir sūtījuši mums savas operas. Tagad es sūtu viņiem tās visas atpakaļ.» Džons Keidžs.

Jēdziens «ne-opera» balstās uz varenām tradīcijām un vēsturi, taču atšķiras ar to, ka noliedz tās. Pēc kā skan «ne-opera»? «Ne-operā» instrumentācija tiktu izgudrota par jaunu. Orķestris pārtaptu pats par savu variācija.

The Female Laptop orchestra Lielbritānijā, Berlīnes Babylon Orchester, Andean orchestra of the PUCV (Pontifica Universidad Católica de Valparaíso) Čīlē – tie ir tikai trīs piemēri, kas jau patlaban paplašina tradicionālo priekšstatu par orķestri, jo ar tradicionālajiem instrumentiem spēlē jaunu mūziku un paplašina tehniskās iespējas. Orķestri spēj vairāk, nekā tikai pavadīt dziedātājus. Tie var kļūt par nozīmīgu spēles dalībnieku, kā Steigreif Orchester Berlīnē.