Skaņu ceļojuma pieredze

Osmoze – plūsma cauri puscaurlaidīgai membrānai, kas atdala divus dažādus šķīdumus.

Mūzikas teātris eksistē kā nišas parādība, un tā ir kļūda. Kas tas vispār ir? Plašais, brīvais lauks starp operu un performances mākslu, neizpētītā teritorija starp skatuvisko koncertu un hepeningu, atmata starp tevi un mani.

Citiem vārdiem, mūzikas teātris ir jebkurš teātris, kura formveides principi balstās uz muzikalitāti. Neiedvesmojošs operas iestudējums pēc šīs izpratnes ir daudz mazāk mūzikas teātris nekā muzikāli jūtīgs dramatiskais vai dejas teātris, kas necik neiesaista mūziku, taču tiek veidots saskaņā ar laikā organizētu skaņu partitūru (manas kurpes čīkstēšana arī var būt mūzika). Mūzikas teātris sakņojas skaņu ceļojuma pieredzē, kura ir iespējama tikai trīsdimensiju teātra telpā un mijiedarbībā starp izmantotajiem teātra līdzekļiem (ķermeni, telpu, gaismu, valodu, mūziku...) un skatītājiem publikā; tā ir empātijas skola.

Muzikalitātes nozīme: mācīties jūtu izpausmes skolā jaunus burtus, iekalt jaunus darbības vārdus, paplašināt apvāršņus, izlauzties cauri šūnu sienām, kļūt osmotiskam. Tas, kas tikko vēl bija aprēķināms, kļūst lielāks par atsevišķu daļu summu. Kur vēl tikko bija šūnu siena, es kļūstu caurlaidīgs sajūtai, ko izraisījusi gaismu maiņa. Vēl tikko es biju pavisam saprātīgs, nu kutina mani ķermeņa taustekļi telpā, tā ķermeņa, kas dzied, jo tas dejo, tajā telpā, kura dejo, jo tā dzied. Mūzikas teātris, kad tas īstenojas, ir skaidri izteikts ielūgums publikai (un bez vārdiem, vienkārši ar savu nosacījumu koordinātām). Tas ir spēcīgs, sacīdams: mums ir jāiztur pasaules sarežģītība. Tas ir draudzīgs, jo uztur šajā sarežģītībā spriedzi, kas noved pie planēšanas. Mūzikas teātris ir brutāls, jo tas ir maigs. Arī svešiniekus tas uzrunā ar «tu». 

Zvēri ir caurlaidīgi

Kad es sāku Rīgā iestudēt izrādi Zvēri ir nemierīgi (2019. gada februārī), mēs stāvējām noteikta uzdevuma priekšā: dažādie elementi, kam vajadzēja kļūt par svarīgākajām izrādes sastāvdaļām – aktierspēle, teksts, deja un mūzika – bija jāsavieno noteiktās attiecībās, kas vēlāk varētu iegūt nozīmi. Uzdevumu noteica pārliecība, ka mūzikas teātris var rasties tikai tur, kur šie elementi eksistē līdzās un atbild cits citam katrs savā kodā, taču ļaujas arī apaugļoties no citas valodas. Vienkāršai elementu kombinācijai vēl nepiemīt nekāda pievienotā vērtība, tā var būt ne vairāk kā «interesanta».

Mēģinājumu nedēļu darbā tika attīstīta ķermeņu caurlaidība citam ar citu: kā sastopas aktiera veidotais varonis (D. D. savā naksnīgajā nemierā) un viņa bezmiega dēmoni (viņa dzīves cilvēki, mīļotā un māte, taču arī slepenpolicija, zvēru gari). Interesanta bija ne tik daudz nepārvaramā dažādība, cik tēlotāju un performeru spēja šīs dažādības robežas izgaisināt. Bija jākļūst pašsaprotamam, ka abas buto dejotājas var arī runāt, ka aktieris var «atdot» savu ķermeni horeogrāfijai utt. Mani interesēja atšķirīgas estētikas šaujampulvera nosēdumi uz sveša ķermeņa.

Ko zina ķermeņi

Mana pamatideja izrādei Membra. Man uz nāves gultas guļot (Membra. Als ich im Sterben lag (Hamburga, 2017. g. novembris)) bija divu atšķirīgu lietu savienošana: video ierakstītas dokumentālas sarunas ar vēža slimniekiem par to, kā slimība ir mainījusi viņu skatījumu uz savu dzīvi un dzīvi kopumā, un Dītriha Bukstehūdes kantāšu cikls Membra Jesu Nostri, kurā tiek runāts par krusta nāvē mirstošā Jēzus ķermeņa locekļiem (latīniski – membra). Šie slāņi nevarētu būt vēl atšķirīgāki: vienā gadījumā – īsti cilvēki un viņu ārkārtīgās, par ikdienu kļuvušās ciešanas, otrā gadījumā – četrsimt gadus sena, reliģiozitātē balstīta atbilde visabstraktākajā mākslas formā – mūzikā (turklāt vēl ar latīņu tekstu). Lai cik atšķirīgi, tie tomēr vēsta par vienu un to pašu: par nāvi un par miršanu, par cilvēku bailēm un cerību uz mierinājumu.