Rekviēms svētajai govij

Rēgs klīst pa Eiropu – postdramatisma rēgs. Turklāt tas jau paspējis novecot, tā būtība un vraks uz teātru skatuvēm arvien vairāk tiek drīzāk apsmīkņāts nekā apbrīnots. Lai vai kā, ar visiem sasniegumiem un nekrologiem tam savā īsajā, taču piepildītajā dzīvē izdevies vien nedaudz aizskart mūzikas teātra pasauli, tai perifēri pieskaroties.

Postdramatiskais teātris vislielākajā mērā nozīmē visu teātra izteiksmes līdzekļu hierarhijas atcelšanu. Tas ietver arī politisku aspektu: līdz ar «nozīmes» kā izrādes pamata atcelšanu no publikas tiek pieprasīts nobriedis uztveres darbs. Turklāt anarhistiskais karagājiens neapstājas arī institucionālo autoritāšu un producēšanas nosacījumu priekšā. Iespējams, lielāko svētuma zaudēšanu (vismaz tā tiek apgalvots) teātris tomēr ir piedzīvojis saistībā ar repertuāru, kuru šķīstu mazgājusi vēsture un kurš – lugas teksta formā – ticis bez žēlastības gāzts no zelta pjedestāla. Ja līdz šim postdramatisms mūzikas teātrī neapšaubāmi ir piezemējies scenogrāfijas un tērpu jomā, tad muzikālā teksta, proti, partitūras, dekonstrukcija ir pēdējais vēl neieņemamais un neapspriežamais «autentiskā izpildījuma» bastions; tā ir svētā govs, kura barojas no pašas svētuma.

Mūzikas teātrī mēs atrodamies vēl lielākas repertuāra problēmas priekšā nekā dramatiskajā teātrī. Tam, ka laikmetīgo operu pirmuzvedumi ir pavisam reti un tādēļ (diemžēl) tiek uztverti tikai kā margināla parādība, ir vairāki iemesli. Jebkurā gadījumā mūzikas teātra repertuārs tādējādi iegūst papildu nozīmi, kura nemaz nav tik sena un tomēr raisa dažus jautājumus. Jo apiešanās ar šiem jau esošajiem un pieejamajiem tekstiem ir pamats karstajām diskusijām par operas nākotni vai nāvi.

Autentiskums, svētā nopietnība un poliamorās attiecības

Mūzikas teātris un postdramatisms patiesībā atrodas ciešās attiecībās viens ar otru. «Kāpēc mēs dziedam?» jautā Slavojs Žižeks savā darbā Operas otrā nāve. Noteikti ne tādēļ, lai paprasītu brokastu ievārījumu. Dziedāšana mūzikas teātrī ir formāls dotais lielums, kas ir pretstatā psiholoģiskam varoņu tēlojumam: izdziedātais teksts mūzikas teātrī vienmēr ir atsvešināti pasniegts materiāls un tādējādi stingri nosaka [sākotnējās] nozīmes atcelšanu. Arī laika ritējums mūzikas teātrī ir specifiski mākslīgs: dziedājumi, kuri nevēlas tikt pabeigti, opervaroņiem stāvot nāves priekšā; notikumu vienlaicīgums lielās ansambļu ainās; teksta pasāžu atkārtojumi da capo ārijās – tas viss neatbilst reāla laika uztverei. Ne mazāk svarīgs ir tas, kā stāja un elpošana dziedāšanas laikā ietekmē dziedātāja ķermeniskās izpausmes, un tā nav tikai simboliska zīme – vai, sekojot Žižeka domai: ja pirmsnāves dziedājuma augstie toņi, kas atrodas uz robežas ar neiespējamo, gandrīz ķermeniski iemieso nāvi, tad tas ļoti pietuvinās postdramatisma postulātam – «atveidojums pats ir nozīme».