Skatuves klātesamības efekts

Latvijas Radio kora iestudējumi jau daudzu gadu garumā ir spilgta parādība Latvijas mūzikas teātra ainā. Dažādos projektos teātra izteiksmes līdzekļi tiek izmantoti atšķirīgā apjomā, tādējādi ļaujot novērot amplitūdu no inscenēta koncerta līdz pat operai. Šie laikmetīgās estētikas meklējumi iekļaujas plašākos pasaules mākslas procesos, turklāt līdzīgi centieni novērojami arī Valsts akadēmiskajā korī Latvija, korī Kamēr… un citos kolektīvos. Diriģents Kaspars Putniņš stāsta par teātra klātbūtni mūzikā un to, kā šādi iestudējumi top.

Evarts Melnalksnis. Kā atšķiras domāšana, veidojot nevis koncertprogrammu, bet mūzikas izrādi? Vai Radio korim šādi iestudējumi ir dabiska nepieciešamība vai izņēmums radošajā dzīvē?
Kaspars Putniņš. Šim jautājumam ir vairāki aspekti. Manuprāt, jebkurš skatuves darbs, tai skaitā arī katrs koncerts, vienalga, vai uz skatuves atrodas simfoniskais orķestris, dziedātājs vai pianists, ir sava veida teatrāls priekšnesums. Katram pasākumam, kas notiek uz skatuves, vai mēs to gribam vai ne, ir sava teatrāla kvalitāte. Ar kori mēs savā ikdienas darbā esam saistīti ne tikai ar mūziku, bet arī ar tekstu. Respektīvi, vokālā mūzika, kormūzika pēc būtības ir sinkrētisks žanrs. Tas, cik tiek ņemts vērā teksts, ir atkarīgs no tradīcijas un gaumes. Ir atskaņotājmākslinieki, kurus teksta aspekts interesē mazāk, kuri vairāk nodarbojas ar abstrakto un muzikālo materiālu. Personīgi man teksta klātbūtne mūzikā vienmēr bijusi ļoti svarīga. Jau no pašiem pirmsākumiem, veidojot koncertprogrammu, man ir ļoti būtiski domāt par to, kādas ir izmantoto tekstu kopsakarības. Sazobe, magnētisms un centrtiece starp darbiem var būt neliela, bet kaut kādām attiecībām, stāstam koncertā ir jābūt. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai cilvēki, kas nodarbojas ar skatuves mākslām, tostarp mūziku, šo neizbēgami teatrālo aspektu respektē un apzinās, ka tāds pastāv. Tas ietekmē koncerta kopējo iespaidu, lai cik minimāls šis teatrālais elements būtu. 

Proti, neņemot vērā šo teatrālo aspektu, daļa kopējās situācijas paliek nekontrolēta?
Ir tāds termins, ko latviski lieto mazāk, – «skatuves klātesamības efekts» jeb «prezence». Man liekas, tas ir ļoti svarīgs jebkurā skatuves mākslā. Nav runa par to, ka obligāti būtu jātaisa kaut kādas milzīgas darbības. Ir svarīgi apzināties mūzikas, teksta un personīgās klātesamības faktu kā tādu. Tas pats par sevi ir diezgan būtiski, manuprāt. 

Mans kolēģis Sigvards Kļava arī ar Radio kori ļoti daudz veidojis šādus teatrālus projektus, bet, kas ir viņa inspirācija, tas būtu jājautā viņam pašam. Manā gadījumā pamudinājums doties šajā virzienā ir tieši teksts, kas ir klāt mūzikā. No tā organiskā veidā izaug tāda sajūta, apziņa, ka tur ir labs skatuviskais  potenciāls. Turklāt vēl arī dziedošs cilvēks – viņš tomēr tiešāk komunicē ar skatītāju nekā, teiksim, orķestra mūziķis. Kaut gan tas ir ļoti atkarīgs arī no stila. Piemēram, Berlīnes filharmoniķi ir tik ārkārtīgi atraktīvi un viņu komunikācijas viļņi pašas grupas iekšpusē ir tik jaudīgi, ka tas īstenībā ir īsts, brīnišķīgs teatrāls akts. Tieši tāpat kā Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestris, Frankfurtes Radio simfoniskais orķestris vai Bavārijas Radio simfoniskais orķestris. Izcilām mūzikas grupām parasti ir laba iekšējā komunikācija, kas ir ļoti svarīga kolektīvās muzicēšanas sastāvdaļa. Pat ja tā nav īpaši izspēlēta, tā tomēr darbojas kā teatrāls efekts. Bet cilvēks, kurš dzied, zālē raida balss signālu, kurā ir gan mūzika, gan teksts. Tur jebkurā gadījumā tas teatrālais faktors ir tiešām liels un svarīgs. Un tad ir jādomā par to, kas vispār ir koris kā instruments. Lai arī mums nav tieša saikne ar grieķu kori un klasiskās Grieķijas traģēdiju, acīmredzot nav nekāda nejaušība, ka koris bijis eiropeiskā teātra paša pirmsākuma kodola sastāvdaļa. Un man šķiet, ka tas kora ģenealoģijā vienkārši objektīvi ir iekšā. Ir interesanti un vērtīgi šo kvalitāti apzināties un iespēju robežās arī kopt. Un tad jau ir atkarīgs no pašu mūziķu, diriģentu, dziedātāju vēlmes, ieinteresētības un estētiskās pārliecības, cik lielā mērā tas notiek vai nenotiek. Manuprāt, korim kā teatrālam skatuves instrumentam ir ārkārtīgi interesants potenciāls, un tas ir bijis galvenais dzinējs un iemesls, kāpēc mēs esam mēģinājuši rakt šajā virzienā.