Jāizlaužas ārup

Tās dienas rītā, kad bija jādodas skatīties Jēkaba Nīmaņa izrādi Ceļojums uz ziemeļiem, virtuvē skanēja radio Klasika. Ēterā ciemojās komponists Kristaps Pētersons un bija izvēlējies muzikālam rīta sveicienam Pērsela Graundu pianistes Jautrītes Putniņas un flautistes Ilonas Meijas ieskaņojumā.

Par Pērselu atcerējos, izrādē dzirdot pirmās Guntara Grasberga spēlētās basģitāras skaņas, kas it kā vēstīja — arī te izrāde sāksies ar rokmuzikālu graundu, ar mazu, repetitīvu basa motīvu, ar ģitāras rifu, bet tālāk jau seko piedziedājums, harmonijas izvēršas, melodiju caurvij tritona intonācija — pasakā tā ir vieta, kur Skalbes protagonists skrien pār laukiem, uz ziemeļiem. 

Manuprāt, viens no interesantākajiem jautājumiem, uz ko meklēt atbildes, dodoties uz šo izrādi, — vai iespējams, par analīzes rīkiem izmantojot mūzikas parametrus, atrast sakarīgas atbildes, kaut vai mājienus par to, kā mūzika funkcionē teātrī un kas atšķir teātra mūzikas radošu veiksmi un neveiksmi. 

Dāvis Eņģelis. Jēkabs Nīmanis ir teicis, ka teātrim vajag mūziku, bet mūzika bez teātra var iztikt. Es mēģināju skatoties saprast, vai izrādē stāsts spētu virzīties uz priekšu, ja nebūtu Nīmaņa mūzikas. Man šķita, ka bez mūzikas stāsts apstātos. Ka mūzika ir pietiekami nozīmīgs elements stāsta virzībā. Kā jums likās?

Eduards Liniņš. Šis iestudējums ir pieteikts kā mūzikas manifestācija teātrī — tāda, kā zināms, ir četru iestudējumu koncepcija: katrā demonstrē vienu elementu, uzsvērti akcentējot tieši tā skatuvisko izpausmi. Pēc pieteikuma, ka šī nu būs izrāde, kurā mūzika dominē, mani pat pārsteidza tas, cik lielā mērā ir respektēts literārais materiāls, cik apzināti ar to ir strādāts un cik lielā mērā tas ir un paliek sižeta mugurkauls, kuru savā laikā ir ielicis Skalbe. Tas joprojām tur ir. 

Ja jūs man jautājat, vai sižets nebūtu nolasāms bez Nīmaņa dziesmām, mans viedoklis ir — būtu gan. Taisnību sakot, man liekas, ka šajā brīdī ļoti pieredzējušais teātra komponists Nīmanis ir piekāpies visnotaļ iesācējam režisoram Nīmanim un ļāvis šim režisoram izpausties kā literāra teksta interpretētājam. Tas mani pat mazliet pārsteidza.

D. E. Kad vēl nebiju neko no izrādes redzējis, domāju, ka mūzikai būs daudz spēcīgāks svars kā vēstītājai. 

E. L. Jā, šajā gadījumā mūzika tomēr saglabāja apmēram to pašu funkciju. Un tagad es laikam drusku runāšu sev pretim. Jo es izteicu šo mazliet ironisko frāzi, ka, lūk, Nīmanis komponists ir piekāpies režisoram. Tajā pašā laikā Nīmanis ir saglabājis tos instinktus, kuri viņam ir raksturīgi, kad viņš strādā kā teātra komponists, un tie arī atšķir ļoti labu teātra komponistu. Ka mūzika ir viens no saturu veidojošajiem elementiem, bet nekādā ziņā nenomāc vai nedarbojas pret kopējo dramaturģisko ieceri. Un varu tikai atkārtot, ka kopējo dramaturģisko ieceri, ļoti precīzu un ļoti saturiski piepildītu vēstījumu, ikviens tur var nolasīt. 

No Kārļa Vērdiņa ieguldījuma ir saprotams, ka par šo sižetu ir domāts, es teiktu, postmodernā interpretācijā: respektīvi, kā šis sižets ir dzīvojis vēsturisko laika posmu, apmēram gadsimtu, kas mūs šķir no tā radīšanas brīža. Un ko jaunu, kādas jaunas nianses mēs šajā sižetā varam nolasīt, pateicoties tam, ka šie simt gadi ir pagājuši un ar sabiedrību daudz kas ir noticis. Šis iestudējums nepaliek pie tā, ko Skalbe savulaik tur ielicis. Pie mūžīgajām vai ļoti ilglaicīgajām problēmām: kādas ir personības un to saprast negribošas sabiedrības attiecības, kas ir konformisms un nonkonformisms. Uzvedums paiet solīti tālāk un pasaka arī to, ka mūsu laikmetā ir citādi. 

Skalbes laikmets bija lielas ceļošanas laiks latviešu tautai, tas sākās 19. gadsimta nogalē un savu apogeju sasniedza Pirmā pasaules kara laikā kā grandioza bēgļu kustība. Un iepretim – mūsu dienas, kas arī ir lielas ceļošanas laiks. Par to arī runāts šajā iestudējumā.

Ja Skalbem bija neapšaubāms pieticības malas sagraušanas patoss, tad šobrīd mēs atceramies, ka esam piedzīvojuši šo «sliktās», labi paēdušās pasaules sagraušanu un pēc tam esam gribējuši tikt tur atpakaļ. Mēs esam piedzīvojuši arī šo Skalbes proponēto ideju pārspīlētu manifestāciju, kas ir novedusi pie grandiozām katastrofām.

D. E. Kad izlasīju Skalbes pasaku, pirmā doma bija par jūsu pieminēto patosu: ka tā ir tāda kā ekstrēma patosa forma, kūleņojošs ceļojums, varbūt viens no pirmajiem latviešu psihedēliskās literatūras paraugiem, jo nevar saprast, kur šajā pasakā ir sapnis, kur – realitāte. Un līdzīgi ir izrādē — Vērdiņa pienesums ar sēnītēm un Nīmanis ar apdullinošu tehnomūziku. Tur parādās tēma par prāta apdullināšanu un apziņas ceļojumiem.