Bērnu izrāžu režisors

Sākšu ar to, ka man ļoti patīk tas, ko teātrī dara režisors Jānis Znotiņš. Kā viņš strādā ar bērnu auditoriju – izturoties pret viņiem kā pret ļoti svarīgiem un gudriem skatītājiem. Kā viņš veido stāstu un būvē teātra izrādes. Un arī tēmas, par kurām viņš izvēlas runāt. 

Jānis Znotiņš ļoti apzināti ir izvēlējies savu režijas nišu – bērnu izrāžu režisors. «Es bērnu izrādes netaisu tāpēc, ka man neļautu taisīt pieaugušo izrādes, bet tāpēc, ka gribu taisīt izrādes bērniem. Šī niša nav izkopta, tajā ir kur augt, var mākslinieciski attīstīties, turklāt žanrs mūsu teātrī līdz šim ir bijis pabērna lomā. Tagad aina ir mainījusies, bet pirms gadiem pieciem bērnu izrādi taisīt bija kā soda līdzeklis – ja uztaisi sliktu izrādi, tad nākamajā gadā jātaisa izrāde bērniem,» savu izvēli pamato Znotiņš. 

Pirmā saskaršanās ar Jāņa Znotiņa izrādēm ir aizraujoša un sajūsmu raisoša. Īpaši pieaugušajiem, kas saprot, cik grūti no bērnu piedzīvojumu grāmatas plašās notikumu gūzmas izveidot vienkāršu, aizkustinošu stāstu. Znotiņš to dara kā spēlējoties. Tieši «spēlēšanās» (rotaļāšanās) ir atslēga, kas slēdz visas viņa izrādes. Mainās aktieriskie uzdevumi, partnerības formas, dramaturģiskais materiāls, skatītāju iesaistes pakāpe, bet pati pieeja, režisoriskais paņēmiens un veids, kā Jāņa Znotiņa izrādes veido attiecības ar publiku, ir ļoti līdzīgs. Tik izstrādāts, ka to jau var saukt par režijas rokrakstu. 

Znotiņa izrādes balstās uz trīs vaļiem: izrādes centrā ir spēcīgs, labi izstāstīts stāsts. Otrkārt, visa skatuviskā darbība ir veidota kā galvenā varoņa pasaules izzināšanas ceļš (var to saukt arī par stāstu pirmajā personā). Šajā punktā ir arī izņēmumi, piemēram, Staburaga bērni, kur izrādes centrā ir Janča un Marča draudzība. Treškārt, izrādes skatuves valoda ir izteikti teatrāla. Tas ir ļoti fizisks, minimālistisks teātris, kas neilustrē un nepaskaidro, bet iedarbina mūsu fantāziju vai atmiņas. 

Jāņa Znotiņa bērnu izrādēs mani visvairāk uzrunā viņa totālā nerēķināšanās ar 21. gadsimta bērnu vēlmi pēc spilgtiem vizuālajiem kairinājumiem: koši, krāsaini, skaļi. Tieši tā visa viņa izrādēs nav. Te ir mūžsenā un labi zināmā bērnu rotaļa: pieņemsim, ka tu esi… Tālāk seko stāsts, kas dzimst skatītāju acu priekšā. Patiesībā šī uzliktā latiņa ir gana augsta un uzstādījums ambiciozs. Kā jau rotaļā – visiem spēles dalībniekiem ir jāpieņem vienoti spēles noteikumi. Citādi rotaļa nenotiek. Tieši uz uzticēšanās trauslā pamata ir būvētas Znotiņa izrāžu un publikas attiecības. Man ir gadījies redzēt gan tādas izrādes, kur zāle ar aizturētu elpu seko līdzi skatuves darbībai, gan arī tādas, kur aktieri izliekas neredzam publikas reakciju un nedzirdam komentārus. Pēdējā variantā – visu izšķir aktieru profesionalitāte un spēja improvizēt, lai dabūtu skatītāju savā pusē, panāktu, ka viņš piekrīt konkrētās spēles noteikumiem. 

Spēcīgs stāsts

Labām bērnu grāmatām citādu stāstu nemaz nemēdz būt. Ikviena nozīmīga bērnības situācija ir ar hamletisko – būt vai nebūt – vērienu. Galvenais ir to pamanīt un izcelt. Pēc būtības nav nozīmes, vai stāsts ir par kažoku, kurš negribēja vasarā tikt nolikts skapī, vai Janča un Marča gājienu uz strautu, vai mazās Anneles pirmo saskari ar nāvi, vai Lēnas un Tilles Noasa šķirsta būvēšanu. Tas viss ir pa īstam! Ja izrādei izdodas radīt «pa īstam» atmosfēru – izdodas šajos stāstos ienest dzīvi, attiecības un ļoti skaidru vīziju, kāpēc tie tiek stāstīti, – tad zālē iestājas īpašais klusums, jo varoņu rīcība ir svarīga un jēgpilna.