Ne no dienišķās iztikas groza

Vācu 20. gadsimta klasiķa pēdējā prozas darba skatuves versija ir filozofa Ulda Tīrona trešais iestudējums JRT. Pirmie divi – Platona Mielasts vairāk, Pēdējā Ļeņina eglīte mazāk – atgādināja studentu vakaru priecīgo ampelēšanos, kad gluži kā rasola bļodā tiek sajaukti vēstures fakti, no masu kultūras aizgūtas klišejas, abstrakti pārspriedumi, aktuāli dzīves vērojumi un iztēle, visu dāsni pārlejot ar parodijas mērci. Apmānītā ļauj puslīdz droši apgalvot, ka Uldis Tīrons, ikdienas valodā izsakoties, itin labi «iesitis roku» režisora profesijā, ja ar to saprotam spēju domāt telpā un iepildīt dzīvu cilvēcisku saturu spilgtā formā. Salīdzinot ar diviem pirmajiem uzvedumiem, Apmānītajai piemīt ievērojami lielāka vēstījuma un stila vienotība, turklāt izrādes zīmes un simboli šoreiz ir gana «demokrātiski», lai ar saviem sapratnes mēģinājumiem tiem uzdrīkstētos tuvoties ne tikai režisoram līdzvērtīgi intelektuāļi, bet arī «vienkāršais teātra gājējs» bez filozofa izglītības un erudīcijas.

«Reālisms vairs nav baudāms,» Manns raksta filozofam un kultūras kritiķim Teodoram Adorno adresētā vēstulē

Viens no stiprākajiem argumentiem Ulda Tīrona klātbūtnes nepieciešamībai latviešu teātra ainavā ir viņa piedāvātais tēmu un literārā materiāla loks. Protams, ne jau tas vien nosaka režisora vietu un autoritāti profesijā. Var visu mūžu iestudēt tikai Hamletu un pateikt vairāk un paliekošāk nekā ar visraibāko repertuāru. Tomēr šķiet būtiski, ka Tīrons paplašina latviešu teātra režijas ceha apvārsni un vedina par pasauli, lietām un cilvēkiem domāt citādās kategorijās un kopsakarībās nekā ierasts. Autori un nosaukumi, kurus viņš ieraksta afišā, nepieder pie teātra praktiķu dienišķās iztikas. «Atkal jau…» vai «tikko tak rādīja» nepateiksi ne par Mielastu (Dzīrēm), ne Pēdējo Ļeņina eglīti, ne jaunāko «produktu» – Apmānītā.

Iespēja parunāt pašam par sevi

Riskēšu minēt, ka Latvijā Manna daiļrades pazīšanas standartā bez ārzemju literatūras kursā obligātā Doktora Fausta izlasīšanas varētu ietilpt jūsma par Ģirta Muižnieka konģeniālo Jāzepa un viņa brāļu tulkojumu, ļaušanās Dērka Bogarda tēlotā Ašenbaha vainas apziņas apēnotajam skatienam Lukino Viskonti filmā Nāve Venēcijā un kapitulācija Burvju kalnam kaut kur pa vidu. Uldis Tīrons šim komplektam pievieno paša dramatizētu versiju par Manna pēdējo tekstu, kurš 1950. gados sava tabu temata dēļ lasītājos un kritiķos raisīja tik asu neērtības sajūtu, ka tā pārtapa par vēlmi apšaubīt teksta māksliniecisko kvalitāti.

Ierosmi Apmānītajai devusi Manna sievas Katjas izstāstīta anekdote par kādu vīstošu Minhenes aristokrāti, kura iemīlējusies sava dēla privātskolotājā. Negaidītā kaislība izraisījusi asiņošanu, ko dāma uztvērusi kā mēnešreizes un atjaunotnes zīmi, bet izrādījies, ka tas ir simptoms ļaundabīgam audzējam reproduktīvajos orgānos. Tāds, lūk, sižets, kuram Manns droši vien nebūtu pievērsis uzmanību, ja neredzētu tajā iespēju atsaukties uz savām līdzšinējām tēmām un motīviem, parādot tos citā gaismā, un ja tas nepiedāvātu lielisku izdevību parunāt pašam par sevi, savu homoerotisko aizraušanos ar Diseldorfā un Cīrihē sastaptiem pievilcīgiem jaunekļiem.

Īgnums

Intervijā LTV Panorāmai Uldis Tīrons saka – pirmo reizi lasot šo stāstu, viņu pārsteidzis Tomasa Manna cinisms. Starp citu – līdzīgi kā programmas grāmatiņā citēto recenzentu Jozefu Celleru. Apmānītās programma tieši tāpat kā Mielasta un Pēdējās Ļeņina eglītes drukātie palīgmateriāli ir lielisks ceļvedis izrādes pasaulē, taču (atvainojiet piekasīgumu!) citātā ieviesusies iespiedkļūda vārdā «atzīstas» pat uz vāji attīstītu pedantisma gēnu spēj iedarboties kā sarkana lupata uz vērsi. Tieši tāpat uz Tomasu Mannu, šķiet, iedarbojas apziņa, ka nav iespējams apspēlēt dabu un neiekrist tās izliktajās lamatās. Varbūt šo dvēseles stāvokli var saukt par cinismu, varbūt – par vecuma īgnumu. Katrā ziņā vairāk nekā Manna aprakstītais Rozālijas fon Timleres traģiskās alošanās gadījums režisoru interesē, kas notiek ar autoru un kāda ir viņa attieksme pret šo notikumu. Ne velti Tīrons kopā ar stāsta darbības personām uz skatuves uzved arī pašu Tomasu Mannu Ģirta Krūmiņa atveidā.