Šo mīklu minēt ir vērts

Artura Millera luga Crucible (tieši tulkojot – Pārbaudījums, pēc tradīcijas, kas ievērota arī Dailes teātrī, Salemas raganas) sarakstīta 1953. gadā. Hrestomātisks ir fakts, ka tās nozīme meklējama nebūt ne vēsturiskās pārdomās par raganu fenomenu, bet gan sarakstīšanas laika politiskajā fonā. Salemas raganu prāvas gan ir reālas – apmēram gada laikā no 1692. gada pavasara Masačūsetsā šķietami ikdienišķu puritāņu kopienu pārņem masu psihoze, kurai noslēdzoties, apsūdzībās par brāļošanos ar Sātanu ir apcietināti apmēram divi simti cilvēku, bet ar nāvi sodīti gandrīz divdesmit. Kad, iejaucoties gubernatoram, histērija beigusies, atskurbšana ir skarba – izpostītas dzīves, izpostīta kopiena, uz gadsimtiem saglabājusies slikta slava, bet galvenais – pelnos gruzdošs jautājums: kas notika un kā to izskaidrot. Jo Salema, lai arī it kā plašākas parādības daļa (raganu prāvas kā politisks instruments laiku pa laikam tika izmantotas arī viduslaikos, lai gan to uzplaukums paradoksālā kārtā saistāms tieši ar Jaunajiem laikiem – reliģiskajiem disputiem starp katoļiem un protestantiem, kas cits citu dedzina ar vienādu kaisli), īstenībā ir unikāla. Ar masveidīgumu, intensitāti un arī faktu, ka apsūdzībām nav atrodams kāds kaut cik racionāls pamats – slimības, bads, neparastas dabas parādības, piemēram. Šādā nozīmē metafora, ka Salemu apsēdis Sātans, patiesi šķiet vietā. Lai arī meklē to, protams, ne jau tur, kur viņš noslēpies.

Dramaturgs pagājušā gadsimta 50. gados Salemu izmanto kā parabolu, lai raksturotu sava laika politisko klimatu. Vēsture atkārtojas, viņš saka, un Salemas raganas kļūst par skaudru pārmetumu aukstā kara epicentrā nonākušajām ASV, kas ar paranoisku uzcītību metas vajāt komunistus, kur tie atrodami un arī kur ne. Runa nav par politiskām simpātijām vai reālām bažām, ka kāds naidīgas valsts aģents varētu sabotēt valsti, kā varbūt varētu izskatīties, noraugoties šodienas ASV iekšpolitikas aktualitātēs. Tas ir terors, kuram tiek pakļauts ikviens, kurš nav gatavs urrāpatriotiskā manierē skandēt «pareizos» saukļus vai, nedod dievs, pat saskata sabiedrībā problēmas un uzdod jautājumus. Varas attiecības ar indivīdu, pūļa vara, indivīda brīvības robežas un cena – šie jautājumi Artura Millera lugā joprojām skan ļoti aktuāli. Arī Latvijā. Kaut gan, protams, konkrētie histērijas apstākļi dažādiem cilvēkiem izliksies atšķirīgi. Kur Laura Groza-Ķibere redz Salemas raganu problēmas sakni? Par to mazliet vēlāk, jo vispirms jāpievēršas aktieriem, kuru veidotās lomas, manuprāt, šoreiz ir interesantākas par inscenējumu un ļauj režisores talantā ieraudzīt smalkumu un neviennozīmību, kas jau bijis manīts, bet viņai tuvo režijas paņēmienu lielākoties aizēnots.

Antiutopija lomu kaleidoskopā

Dailes teātra Salemas raganas vislabāk raksturojamas kā ansambļa iestudējums – izrādes centrā izvirzījušies tieši aktierdarbi; daļa pat šķietamas fona lomas, bet tajās izspēlētās līnijas neatšķetināmi ieaudušās iestudējumā un nosaka stāsta virzību (un nozīmi) kā reti kad. Te jāatzīmē izrādes specifika, salīdzinot ar Latvijas teātrī ierasto spēles stilu, bet īpaši – ar Grozas-Ķiberes režijas rokrakstu: aktieri saspēlējas, smalki reaģējot uz dotajiem apstākļiem un sīkākajām izmaiņām partneros, bet daudz mazāku vērību pievērsuši iestudējuma «lielajam plānam» vai jautājumam «par ko tas viss». Un, lai arī vispārinājuma it kā trūkst, šī saspēle aizrauj kā mīkla, kas jāatmin mirklīgos skatienos un intonāciju niansēs.

Salemas raganu stāsts būvēts it kā no atsevišķiem elementiem. Gints Grāvelis mācītāja Semjuela Parisa lomā iespēlē nervozu godkāri, sava stāvokļa jūtamu apdraudējumu; galu galā dīvainās, uz sātaniska rituāla robežas balansējošās izdarībās pieķerta gan viņa meita, gan tās māsīca. Andris Bulis (Tomass Putems) akcentē varoņa mantkārību; Juris Bartkevičs (Džailzs Korijs) – dzīvespriecīga cilvēka panaivi viltīgo humoru. Īsts sīku cilvēcisku netikumu un dīvainību kaleidoskops, ikdienība, kas, saskaroties ar neikdienišķiem apstākļiem, tiek izpūsta negaidīti groteskās formās.