Kad visi grib to labāko
Harija Gulbja «Cīrulīši» Latvijas Nacionālajā teātrī
Par ko liecina šie siltie aplausi, atpazīstošie smiekli un sabikstīšanās izrādes laikā?
No pagātnes
Valmieras Drāmas teātrī 1978. gada 12. februārī notiek vēsturiska Cīrulīšu izrāde. Jo 1975. gadā ar pāris nedēļu starpību Harija Gulbja tajā pašā gadā rakstīto lugu ir iestudējis gan Pēteris Lūcis Valmierā, gan Jūlijs Bebrišs Nacionālajā (tolaik – Drāmas) teātrī. Tovakar uz Valmieras skatuves Cīrulīšu atvadu izrādē cita aiz citas mātes lomu izdzīvo visas trīs Zelmas – Lidija Freimane un Velta Līne no Bebriša un Antonija Jansone no Lūča iestudējuma. Teātra zinātniece Gundega Saulīte žurnālā Karogs (1978/4) piefiksējusi Pētera Lūča pravietiskos vārdus: «Jūs redzēsit, Cīrulīšus spēlēs pēc 50 gadiem atkal.» Režisors kļūdījās pavisam nedaudz. Pati jaunākā Gulbja lugas interpretācija, Edmunda Freiberga versija Nacionālajā teātrī, ir tapusi tikai sešus gadus pirms pareģotā laika. Starplaikā ir bijusi kanoniskā Oļģerta Dunkera filma (1980) ar Veltas Līnes Zelmas sāpēs un ciešanās sastingušo acu skatienu un sakniebtajām lūpām, kad viņa dzimtās mājas pagalmā klausās mašīnu rūkoņā, bērniem aizbraucot. Kā rakstīja Maija Augstkalna (Māksla. 1980/4), filmā «jūtama vēlēšanās katra varoņa vissīkāko dvēseles kustību atklāt tuvplānā. Vēlēšanās it kā apturēt mūsu uzmanību, sakoncentrēt to ilgākām pārdomām.»
Cik salauztu likteņu un naida nav bijis tieši no «Straumēnu» rēga – no tā, ka bērni ir turēti kā ķīlnieki vecāku lauku mājās
Pirms astoņiem gadiem Dailes teātrī savu Cīrulīšu versiju iestudē Lauris Gundars. Kā liecina recenzijas, izrāde bijusi sava laika auglis – grotesks, paskarbs un griezīgs post scriptum 90. gadu jukām, kā sociālās situācijas, tā vērtību ziņā. Intervijā Dienai Lauris Gundars saka, ka vēlējies nepelnīti piemirsto, «patieso un dzīvotspējīgo» lugu iestudēt bez «lakatiņiem un centrālā cietēja». Režisora koncepcija: «Gribēju priekšstatu līmenī labot pieņēmumu, ka Cīrulīšos ir viena veca tantiņa, kas drusku mirst, ka tā ir luga par vecīšiem klibiķiem.»
Lauku sētas evolūcija
Pirmizrādē Edmunds Freibergs beidzot nespēja izvairīties, un pēc paklanīšanās un aplausiem kolēģi un bijušie studenti viņam sarīkoja nelielu, sirsnīgu godināšanu 70. dzimšanas dienā. Režisors patiesā aizkustinājumā īsi pateicās: «Mani Cīrulīši ir teātris, saprotiet, kā gribat.» Par to arī ir viņa izrāde. Par pašu dārgāko – par mammu un tām mājām, kas nav fiziska celtne, bet garīga piederības sajūta kādai kopībai.