Cilvēks, kurš lasa

Laimīgs tas, kurš ieguvis, mēdza teikt Lilija Dzene, un tā ir atziņa, kas visu mūžu pavada mani, skatoties izrādes. Brīvi cilvēki brīvā Latvijā, auditorijā nereti atkārtoja Silvija Radzobe, un, lai cik kategoriski būtu viņas spriedumi, tieši šī frāze visu mūžu ļauj mierīgu sirdi palikt pie savām domām. Otrais teikums varētu šķist neobligāts, bet tas, ko gribu pateikt, rakstot par Jaunā Rīgas teātra un Dirty Deal Teatro divām jaunākajām izrādēm – Atnāc mani vēl satikt Alvja Hermaņa režijā un Pēc grāmatas motīviem Valtera Sīļa režijā – ir par cilvēkiem, lietām un vietām, pārfrāzējot vēl kādas Valtera Sīļa izrādes nosaukumu, kas sagādā intelektuālu prieku un neplānoti atstāj savas pēdas dziļāk, nekā varētu iedomāties. 

Ja dvīņumāsas nenodarbotos ar literatūru, visticamāk, izrāde nebūtu par dzeju

Abas izrādes, atbilstoši režisoru personībām, ir dažādā pretenziju līmenī un šķietami centrā izvirza dažādas tēmas. Vienā gadījumā tā ir dzeja, ko raksta sievietes, kas beidz savu dzīvi traģiski, otrā – draudzība, kas dzimst un mirst dabiskā nāvē, aiz sevis atstājot nebeidzamas alkas pēc mākslas virsotnēm. Un tomēr tās abas ir par vienu un to pašu – par rakstītā vārda jaudīgo iedarbību uz cilvēku, kurš lasa. Homo legens. Mūsdienās tā ir neparasta un patiesībā margināla tēma, jo aizvien biežāk dzirdamas prognozes, ka nākotnes sabiedrība, kas, ticu, būs plaši un dziļi informēta, šīs zināšanas iegūs alternatīvos veidos, bet nevis caur rakstīto vārdu. Tas, ka abi režisori daudz lasa, nav noslēpums, tomēr arī kolēģu vidū tā kļūst par iezīmi, kas viņus atšķir no pārējiem. Protams, daudz lasa vēl daži Latvijas režisori. Tik traki nav. 

Par cilvēkiem un māsām

Gan Alvja Hermaņa, gan Valtera Sīļa iestudējumos ir konkrētas vēsturiskas personības, fakti no viņu dzīves un mistifikācijas. Abās izrādēs uz skatuves ir arī autors, no kura skatupunkta dzejas/literatūras un dzīves sastapšanās tiek aplūkota. JRT tas notiek taustāmi un tieši, jo uz skatuves līdzās aktrisēm Elitai un Sandrai Kļaviņām atrodas izrādes teksta autores Agnese un Madara Rutkēvičas, savukārt DDT aktieris Jānis Kronis spēlē varoni, kuram nepārprotami ir režisora un daļēji teksta autora Valtera Sīļa vaibsti, un viņš iemiesojas arī otra autora – Tomasa Bernharda – ādā. 

Uzdrīkstos izteikt minējumu, ka Alvja Hermaņa izrāde tapusi ne jau Velgas Kriles vai Ārijas Elksnes traģiskā likteņa dēļ, bet tālab, ka režisoru no estētiskā un, droši vien, arī no antropoloģiskā aspekta fascinē dvīņu māsas Agnese un Madara, kurām ekvivalents Latvijas kultūrā ir tikai gleznotāji Kaspars un Kristaps Zariņi. Dvīņi nav fenomens, bet situācija, ka abi neatšķirami un darbojas vienādā profesionālā līmenī (nevērtējot pašu līmeni, jo māsu Rutkēviču sasniegto pielīdzināt Zariņu sasniegtajam būtu pāragri) Latvijas mākslā, ir unikāla. Retais māsas spēj atšķirt, jo abām ir ne tikai līdzīgs izskats, gari, cirtaini tumši mati un vienādas balsis ar specifiski stiepti murminošu un klusu tembru.