Teātris un tā dubultnieks

Turpinājums

Tēmas

Nevajag nāvīgi garlaikot publiku ar transcendentām, kosmiskām problēmām. Parasti uz skatītāju neattiecas un viņu neinteresē dziļi domu un darbības kodi, caur kuriem atklājas visas izrādes jēga. Taču tiem tur jābūt; un mums tas ir svarīgi.

***

Izrāde

Visās izrādēs būs objektīvs fizisks elements, kas jebkuram ir uztverams. Kliedzieni, vaimanas, parādības, pārsteigumi, visādu veidu teatrāli triki, pēc zināmu rituālu modeļiem piegrieztu kostīmu maģiskais skaistums, gaismas spožums, balsu burvība, harmonijas šarms, retas mūzikas notis, priekšmetu krāsas, fiziskais kustību ritms, kura crescendo un decrescendo sasauksies ar visiem pazīstamu kustību pulsācijām, jaunu un pārsteidzošu priekšmetu parādīšanās, maskas, vairākus metrus augsti manekeni, negaidītas apgaismojuma maiņas, gaismas fiziskā iedarbība, kas rada aukstuma un siltuma sajūtu, utt.

Režija

Teātrim raksturīgā valoda veidosies režijas ietekmē, kura vairs netiks uzskatīta par vienkāršu teksta laušanas pakāpi uz skatuves, bet gan par izejas punktu visai teatrālajai darbībai. Un tieši šīs valodas lietošanā un pārvaldīšanā izzudīs senā dualitāte starp autoru un režisoru, kas tiks aizvietoti ar sava veida vienīgo Radītāju, uz kuru gulsies dubultā atbildība par izrādi un tās darbību.

Skatuves valoda

Runa nav par atteikšanos no runātās valodas, bet gan par to, ka vārdiem jāpiešķir apmēram tāds pats nozīmīgums, kāds tiem ir sapņos.

Tālāk jāatrod jauni līdzekļi šīs valodas fiksēšanai, vai nu tos aizņemoties no muzikālās transkripcijas, vai arī izmantojot kaut kādā veidā šifrētu valodu.

Kas attiecas uz ikdienišķiem priekšmetiem vai pat uz cilvēka ķermeni, kas pacelti līdz zīmes līmenim, ir skaidrs, ka mēs varam iedvesmoties no hieroglifiem, ne tikai lai pierakstītu šīs zīmes lasāmā veidā, kas ļautu tās pēc patikas reproducēt, bet lai radītu uz skatuves precīzus un acumirklīgi nolasāmus simbolus.

Bez tam šī šifrētā valoda un muzikālā transkripcija būs brīnišķīgs līdzeklis balss transkripcijai.

Tā kā šīs valodas būtiska iezīme ir īpaša intonāciju izmantošana, šīm intonācijām jāveido sava veida harmoniju līdzsvars, sekundāra valodas deformācija, kuru būtu jāspēj reproducēt tik bieži, cik nepieciešams.

Līdzīgā veidā varētu etiķetēt un kataloģizēt visas tūkstoš sejas izteiksmes, lai tās izmantotu ne tikai psiholoģiski, bet lai tās būtu arī nepastarpināta un simboliska daļa no šīs konkrētās skatuves valodas.

Bez tam šie simboliskie žesti, maskas, pozas, šīs individuālās vai grupveida kustības, kuru neskaitāmās nozīmes veido svarīgu daļu no teātra konkrētās valodas, atmiņu rosinošie žesti, emocionālās un patvaļīgās pozas, strauji izsistie ritmi un skaņas, tas viss tiks dubultots caur sava veida atspoguļotām pozām un žestiem, veidotiem no visu impulsīvo žestu krājuma, no tā, kas nav izdevies, – no visām kļūmīgajām pozām, prāta un valodas kļūmēm, caur kurām parādās tas, ko mēs varētu saukt par vārda bezspēcību. Tas būs iespaidīgs izteiksmes formu krājums, kuru mēs vajadzības gadījumā nevilcināsimies izmantot.

Mums ir arī konkrētas idejas attiecībā uz mūziku, kur skaņas uzstāsies kā personāži, kur harmonijas tiks lauztas uz pusēm un izgaisīs, kad precīzā vietā atskanēs vārds.

Starp dažādiem izteiksmes līdzekļiem veidojas sasauces un jēgas līmeņi – pat apgaismojumam var būt precīza intelektuāla jēga.

Mūzikas instrumenti

Tie tiks izmantoti kā priekšmeti un daļa no dekorācijām.

Raugoties no sonoritātes viedokļa, nepieciešamība tieši un ilglaicīgi iedarboties uz sensibilitāti caur [uztveres] orgāniem rosina meklēt pavisam neierastas skaņas un vibrācijas – tādas skaņu kvalitātes, kādu šobrīd lietošanā esošajiem mūzikas instrumentiem nav, un atsākt lietot senus un aizmirstus vai radīt jaunus mūzikas instrumentus. Tāpat tā liek meklēt arī ārpus mūzikas jomas instrumentus un mehānismus, kas darināti no īpaši kombinētiem vai jauniem metāla sakausējumiem un spēj sasniegt jaunu skaņas diapazonu oktāvas ietvaros, radīt nepanesamas, griezīgas skaņas vai trokšņus.

Gaismas, apgaismojums

Šobrīd teātros lietotās apgaismošanas ierīces vairs neatbilst teātra prasībām. Ņemot vērā gaismas īpašo iedarbību uz cilvēka uztveri, jāmeklē gaismas vibrācijas efekti, jāmeklē jauni veidi, kā izplatīt apgaismojumu viļņu, svītru vai uguns bultu veidā. Pilnībā jārevidē patlaban apritē esošo prožektoru krāsu gamma. Lai panāktu īpašus krāsu toņus, apgaismojumā no jauna jāievieš trausluma, blīvuma un necaurspīdīguma elements, tādējādi radot karstuma, aukstuma, dusmu, baiļu u.c. atmosfēru.