Smiļģis un perspektīva

Drēgnā 1931. gada 3. oktobra naktī, pulksten 2.15 Rīgas centra iedzīvotājus pamodināja ugunsdzēsēju trauksmes signāli. No abiem ugunsdzēsēju depo, kas atradās Maskavas un Matīsa ielā, vienlaicīgi izbrauca ugunsdzēsēju komandas ar sešām autošļircēm. Pēc brīža trauksmes signāli atskanēja uz tilta, pāri Daugavai, kas liecināja, ka palīgā dodas arī ugunsdzēsēji no Pārdaugavas. Tiem Rīgas iedzīvotājiem, kas dzīvoja Lāčplēša ielas kvartālā starp Barona un Tērbatas ielu, miegs bija pagalam. Griezīgas sirēnas, auto rūkoņa, policistu svilpes lika visiem steigties pie logiem. Skats bija briesmīgs: Lāčplēša ielā 25 no ēkas logiem vēlās biezi dūmu mutuļi un ik pa brīdim izšāvās sarkanas uguns mēles – dega Dailes teātris.

Tajā naktī Smiļģis nevarēja aizmigt. Viss it kā bija lieliski. Nupat bija notikusi pirmizrāde Sapnis vasaras naktī, kritikas glaimojošas. Oto Skulme bija radījis lielisku dekorāciju, viss bija labi, tikai… Velns parāvis, tas viss bija par mazu! Skatuve, orķestris, aktieri… viss saspiests, bez luftes, bez volūmena…

Smiļģim bija vajadzīgs cits vēriens. Ja viņš varētu kā imperators Nerons piepildīt Kolizeju ar ūdeni un inscenēt jūras kaujas… Smiļģis aizvēra acis un iztēlojās: tumsa, dzirdami tikai ūdens šļaksti, parādās pirmie zaļie rīta saules stari, un skatītājs ierauga viņu kā Uldi, sparīgi iroties laivā pāri Daugavai… skan sena dziesma… tālu otrā krastā deg ugunskuri… ugunskuri kļūst aizvien lielāki, pēc mirkļa tā jau ir senā Roma, kuru viņš – imperators ir licis aizdedzināt, lai varētu uzbūvēt savu Domus Aurea jeb Zelta namu. Uguns jūra rēkdama gāžas pār namiem un ielām, šķind bronzas gongi, ziņojot par briesmīgo nelaimi… 

Smiļģis iztrūkās. Izmisīgi zvanīja telefons, viņš ieskatījās pulkstenī – 2.20. 

– Smiļģis klausās!

– Smiļģa kungs, teātris deg! 

– Tā tas ir, teātrim ir jādeg…

– Smiļģa kungs, jūs dzirdat, ko es saku? Te runā Zinīte, nama pārvaldniece. Māja deg, visi bēniņi liesmās. Ugunsdzēsēji jau sāk…

– Pasakiet, lai bez manis nesāk! 

– Bet Smiļ…