Teātrī ierakstīts liktenis

Nora Vētra-Muižniece ir spilgta un nozīmīga personība Latvijas kultūrā: viņa bijusi aktrise Drāmas teātrī, darbojusies teātra kritikā, sarakstījusi vairākas lugas, iestudējusi izrādes teātros un radiofonā, bijusi vairāku aktierkursu pedagoģe, veicinājusi amatierkustības attīstību Latvijā. Īpaši nozīmīgs viņas dzīvē bijis darba posms Eduarda Smiļģa vadītajā Dailes teātrī, kur viņa strādāja par literārās daļas vadītāju (1953–1965), bija režisore vairākām Eduarda Smiļģa inscenētajām izrādēm, kā arī veidoja patstāvīgus iestudējumus. Šim viņas mūža nogrieznim arī gribēju veltīt savu publikāciju. Tomēr, pārņemot un apgūstot viņas aptuveni 800 vienību plašo arhīvu, atklājās tiešām leģendai pielīdzināms mūžs, kuru gribējās atklāt kaut nedaudz pilnīgāk. 

Dzimtas saknes, bērnība un jaunība

Tāpēc jāatkāpjas tālākā pagātnē un jāieskatās arī dažos dzimtas noslēpumos. Noras vecmāmiņa Karolīna Latvijā nokļuvusi 17 gadu vecumā ar kādu Besarābijas čigānu trupu, kas bijusi ceļā uz Pēterpili. Karolīnai bijusi skaista balss, vijīgs augums, melni kupli mati un mirdzošas acis. Viņā ieskatījies barona dēls, tomēr meiteni romantiska mīlestība saistījusi ar mežsarga dēlu Jāni Gulbi. Lieta nonākusi līdz spontānai divkaujai, Jānis ticis ievainots, tomēr Karolīna izvēlējusies tieši viņu. Abi devušies uz Rīgu, kur Jānis smalkā restorānā ieņēmis virssulaiņa vietu, bet Karolīna uzstājusies varietē. Dzīvojuši labi, nopirkuši mājiņu Dubultos, audzinājuši savus piecus bērnus – divas meitas un trīs dēlus, cītīgi apmeklējuši teātrus. Bet tad sašauto plaušu dēļ Jānim piemeties dilonis, un viņš no darba atlaists. Lai uzturētu kuplo ģimeni, Karolīna pametusi skatuves ugunis un pārtapusi par reņģu sievu Līnu, kas no zvejniekiem uzpirktās zivis pārdeva Rīgas tirgū. Ar tādu pašu sīkstumu viņa gādāja par bērnu izglītošanu. Kā vienīgo prieku sev viņa paturēja tikai teātri. Raiņa Spēlēju, dancoju pirmizrāde Nacionālajā teātrī 1921. gada 23. novembrī kļuva par pēdējo skatuves mākslas piedzīvojumu viņas mūžā. Naktī braucot mājās, apaukstējusies un pēc pāris nedēļām aizgājusi mūžībā. Ģimenes leģenda vēsta, ka drudža nemaņā viņas pēdējie vārdi esot bijuši: «Spēlēju, dancoju visu cauru nakti...»

Līnas jaunākā meita Alise, kas labi pārvaldīja vācu un krievu valodu, ieguva guvernantes vietu kņaza Kalačkovska ģimenē. Tā kā kņazs bijis Viskrievijas dzelzceļa priekšnieks, tad kopā ar viņiem privātā vagonā jauniņā bērnu pieskatītāja pabijusi daudzviet pasaulē – Somijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Šveicē, Francijā. Pirmā pasaules kara laikā, kad Kalačkovski emigrējuši uz Franciju, Alise pieteikusies par žēlsirdīgo māsu kņazienes Elizabetes hospitālī Maskavā. Kur un kādos apstākļos viņa iepazinusies ar desmit gadus par sevi jaunāko mērnieku Ati Videmani, ziņas nav saglabājušās, bet tā bijusi kvēla abpusēja mīlestība, kas vainagojās ar laulībām un meitiņas piedzimšanu 1919. gada 28. septembrī (pēc vecā stila).

Ar šo brīdi sākas Noras Videmanes, vēlāk Vētras, vēlāk Muižnieces garais, pārdzīvojumu, eksistenciālu cīņu, zaudējumu un radoša piepildījuma pārpilnais mūžs. Diezin vai atradīsies daudz cilvēku, kuru nākšana pasaulē būtu tik smalki dokumentēta (sevišķi, ja ņemam vērā tā laika apstākļus). Meitenīte nākusi pasaulē Kurskas guberņas Timas pilsētā Roždestvenskas ielā Grigorija Vasiļjeviča Derjabina namā minētajā datumā pulksten 12 dienā. Bērns piedzimis gandrīz nedzīvs un, tikai pateicoties vecmātes Annas Vasiļjevnas Smatkinas prasmei, atdzīvināts. Tai pašā dienā meitiņa nokristīta. 1920. gadā ģimene atgriezās Latvijā, kur sākumā apmetās Latgalē, Ludzā. Vēlāk saistībā ar tēva darbu nācās pārcelties uz Rīgu. Abi vecāki bijuši cītīgi teātru apmeklētāji un itin bieži ņēmuši līdzi arī meitiņu. Sevišķi iemīļots bijis Nacionālais teātris, kur skatītas un iepazītas vai visas tā laika skatuves zvaigznes. Noru skatuve aizrāva un vilināja. Viņa mācījās 2. ģimnāzijā, kur nepalika nepamanīta viņas skaistā balss. Diriģents Artūrs Bobkovics mudinājis nopietni mācīties dziedāšanu, taču pagaidām tā bija tikai uzstāšanās skolas sarīkojumos, tiesa, ar ļoti nopietnu repertuāru – Grīga Solveigas dziesmu un pat Čo-čo-sanas āriju no Pučīni operas Madame Butterfly. Savukārt vienās trepēs ar Videmaņu ģimeni tai laikā dzīvoja aktieris un kādreiz slavenais tenors Rūdolfs Bērziņš, kurš, dzirdējis Noru dziedam, atsteidzās pie meitenes mātes un lūdza, lai laiž pie viņa mācīties. Bērziņu bija pārņēmusi pilnīgi neprātīga ideja sagatavot Noru Čo-čo-sanas lomai debijai Nacionālajā operā. Bija pat sarunāts tenors Arturs Priednieks-Kavarra kā Pinkertons. Bet meitenei bija tikai sešpadsmit, un viņa vēl mācījās skolā. Klāt nāca kāds gluži muļķīgs pārpratums, un tā nu skolotāja ideja nojuka. Par dziedātmācīšanos arī vēlākos gados atgādināja gan komponists Burhards Sosārs, gan mūzikas pedagoģe Marija Ziemele. Bet tad jau Norai bija ģimene un par to vairs nevarēja būt ne runas.