Jo Strēmgrēna darbā «Durvis» Lietuvas Nacionālajā teātrī ir ideāli sakausēta scenogrāfija, horeogrāfija, gaismas un mūzika ar patiesi oriģinālu aktierisko eksistenci telpā. Foto – Dmitrijs Matvejevs
Jo Strēmgrēna darbā «Durvis» Lietuvas Nacionālajā teātrī ir ideāli sakausēta scenogrāfija, horeogrāfija, gaismas un mūzika ar patiesi oriģinālu aktierisko eksistenci telpā. Foto – Dmitrijs Matvejevs

Pārtrūkušie sakari

«Sirenos» festivāls Viļņā uzrāda diagnozi

Lietuviešu teātra šovkeisu, kas kā neiztrūkstoša un būtiska starptautiskā festivāla Sirenos sastāvdaļa no 24. līdz 29. septembrim noritēja Viļņā, šogad laikam vistrāpīgāk varētu raksturot ar vārdiem «gaidīšanas svētki». Pirmo gadu festivāla mākslinieciskās vadītājas amatā aizvadījusī Kristīna Savickiene saka, ka viņas veidotais pasākums droši vien uzdos vairāk jautājumu, nekā sniegs atbilžu, taču viņa cerot, ka programma kopumā dos iespēju palūkoties uz pasauli no daudzām perspektīvām. Piebildīšu, ka šo perspektīvu daudzumu un atšķirības mūsdienu teātrī lielākoties iezīmē dažādu paaudžu atšķirīgais dzīves tvērums, sabiedrībai vitāli svarīgo problēmu loks un kopsakarību izpratne, cilvēka dabā iekodētie noslēpumi, scēnisko izteiksmes līdzekļu diapazons un talanta spēja tos profesionāli izmantot radošā procesā. Noskatoties duci atlasīto izrāžu, kas šajā gadā izcēlās ar ievērojamām mākslinieciskā līmeņa svārstībām, galu galā nācās atzīt, ka šo perspektīvu Lietuvas teātru aizvadītajā sezonā nemaz nav bijis tik daudz un tikai dažas no tām paceļas virs ikdienišķā domāšanas līmeņa. Kāpēc? Tas varētu būt pirmais jautājums, ko gribējās uzdot gandrīz vai pēc katras izrādes. Kāpēc festivāla rīkotāji šo iestudējumu ir izvēlējušies un ko īsti šī izvēle nozīmē Lietuvas teātra kontekstā?

Ko vēsta jaunās balsis

Lielāko daļu lietuviešu «vitrīnā» piedāvāto izrāžu rotāja daudzsološs uzraksts «jaunās balsis», liekot cerēt, ka starp tām būs sadzirdami kādi svaigi toņi vai tembri. Ieklausoties uzmanīgāk sešās no šīm «jaunajām balsīm», tomēr atklājās, ka to skanējums vairāk atgādināja dažādu sarežģītības pakāpju vingrinājumus, kas apgūti cītīgā studiju procesā ar nelielu jaunības protesta piedevu, gan neizslēdzot iespēju, ka viens otrs no viņiem kādreiz varētu arī nonākt līdz ievērības cienīgām teatrālo partitūru interpretācijām.

Lietuvas Teātra un Mūzikas akadēmijas otrā kursa studentu grupa (kursa vadītājs Oskars Koršunovs), piemēram, festivāla viesiem cēla priekšā etīžu virkni Viss, kas nācis no zemes, vēsta par nāvi, kas veidota pēc Daniila Harmsa noveļu krājuma Atgadījumi motīviem. Balansējot starp cietsirdību un vardarbību un mēģinot izvairīties no nāves, izrādes varoņiem vienīgais pieejamais aizsarglīdzeklis ir pašu iztēle, un studenti topošā režisora Augtuma Danieļus Harnera vadībā ļauj vaļu savai fantāzijai joņot pa skatuvi un zāli, lai atjautīgi un enerģiski izspēlētu nelielus skečus pārliecinošā absurda manierē. Labs kursa darbs un tikai.

«Stabat Mater» Apeirona teātrī. Strindberga nežēlīgo ironiju par buržuāziskās ģimenes vērtībām režisore Egle Kazickaite transformē vēl nežēlīgākā vīrieša un sievietes arhetipisko uzskatu sadursmē

Šogad Nekrošus kursā Akadēmiju absolvējusī Ieva Kaņuškaite festivālā rādīja savu režijas debiju Meno Fortas teātrī 1+1=1, kurā uzskatāmi atspoguļojas jauno centieni savienot vienā priekšnesumā dažādus teātra novirzienus un tehnikas. Izrāde balstās uz atsevišķiem Antona Čehova drāmas Ivanovs motīviem, un darbību virza šo motīvu vizualizācija ar kustības, dejas un dramatiskās spēles palīdzību. Starp divām mīlošām sievietēm un saviem sirdsapziņas pārmetumiem ieķīlētais Ivanovs uz skatuves pūlas reflektēt par visai pretrunīgo laimes izjūtas sasaisti ar dzīves realitāti, lai finālā atzītu savas dvēseles vājumu. Sāras un Sašas lomas izrādē izpilda pati režisore, vietām iepriecinot publiku ar brīnišķīgu vokālu, bet viss priekšnesums kopumā vairāk atgādina viegli teatralizētu skici par kādu pazīstamu tēmu.

Žurnāli