Dažādības radīta drošība

Atbildi uz e-pastā izteiktu lūgumu piedalīties starptautiski atzītās režisores Keitijas Mičelas (Katie Mitchell) iestudējuma Bluets mēģinājumu procesā Māra Blome gaidīja vairākus mēnešus. Saņēmusi apstiprinājumu, sešas nedēļas Londonā un Hamburgā viņa strādāja bez atlīdzības. Tomēr iegūto pieredzi sauc par neaizstājamu. «Pusotrā mēnesī iemācījos ļoti daudz,» saka Māra.

Kāpēc tik ļoti gribēji nokļūt tieši pie Keitijas Mičelas?
Tad man jāstāsta, kā par viņu uzzināju. Studējot Kultūras akadēmijā, devāmies Zanes Kreicbergas organizētā braucienā uz Maskavu, festivālu Zelta maska. Tā ietvaros redzēju arī pavisam nelielu videodarbu izstādi, kurā ļoti vienkārši un saprotami bija stāstīts par dažādām teātra tehnikām. Video autore bija Keitija Mičela. Lai gan cilvēku vārdus parasti atceros ar grūtībām, Keitijas vārds man palika atmiņā. Man patika viņas darbu vienkāršība. Vēlāk Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, meklējot grāmatas par režiju, uzdūros intervijai, kurā viņa saka, ka lielākā vērtība mākslā viņai ir iespēja stāstīt stāstus. Mazliet vēlāk PLETA apmaiņas programmā Māstrihtā mums radās iespēja aiziet uz viņas izrādi. Man ļoti patika, lai gan daudzi komandas biedri teica, ka tas nebūt nav viņas labākais darbs. (Smejas.) Tas, kas mani ieinteresēja, bija Mičelas darbs multimediālajā mākslā.

Pati esi mācījusies ne vien režiju, bet arī jauno mediju mākslu Liepājas universitātē.
Jā, tāpēc man šķita, ka viņa būtu vispiemērotākais mentors tieši man. Nospriedu: ja man būs prakse, tad tikai pie viņas. Uzreiz pēc maģistrantūras beigām netiku pie viņas praksē, jo atbildi uz it kā laicīgi nosūtītu e-pastu gaidīju astoņus mēnešus. Tikmēr jau biju sarunājusi praksi mākslas rezidencē Islandē. Nelielā ciematiņā, kurā ikdienā dzīvo tikai 800 cilvēki, man bija iespēja gan veidot pašai savu izrādi, gan strādāt ar rezidējošajiem māksliniekiem. 2019. gada sākumā atgriezos Latvijā un jau drīz lidoju uz Londonu, lai sāktu darbu pie Keitijas Mičelas projekta. Pirmais darba posms bija Londonā, bet pēc tam visa komanda pārcēlāmies uz Hamburgu. Kopumā mēģinājumu process ilga tikai piecas pilnas nedēļas.

Tas nozīmē, ka aktieriem un arī pārējai komandai jābūt ļoti sagatavotiem?
No malas šķita, ka daudz kam viņi tomēr nebija gatavi. Aktiera instruments, kuru viņš pārvalda vislabāk, ir paša ķermenis. Bet šajā izrādē ļoti daudz arī aktieriem bija jāstrādā ar tehniku — kamerām, statīviem, mikrofoniem. Man tas bija ļoti interesanti. Bet, ja cilvēks iepriekš nav strādājis ar šādu instrumentu, protams, rodas aiztures. Izrādes videodizainu veidoja Grants Gī (Grant Gee), kurš pats ir slavens režisors, veidojis filmu par Joy Division. Ļoti brīnišķīgs un harmonisks cilvēks. Viņš, protams, strādāja ciešā saiknē ar aktieriem, meklējot autentiskus attēlus, ko pārraidīt izrādes laikā. Bet bija nepieciešama arī asistentu palīdzība.

Ko izrādei dod tik aktīvs dažādu mediju izmantojums — jēgas paplašinājumu, vizuālu efektu, vai tas ir pašmērķīgs?
Šajā izrādē tika izmantoti ļoti vienkārši mediji — aktieri paši filmē, veido skaņas un projekcijas. Izrādes laikā tiek pārraidīts gan iepriekš veidots materiāls, gan dzīvais ieraksts. Milzīgais ekrāns aiz aktieru mugurām palīdzēja uzburt ainas, kurām Megija Nelsone, kuras stāsts ir izrādes pamatā, iet cauri. Izrāde veidota pēc grāmatas Bluets — tas ir 240 nelielos fragmentos, tādās kā miniatūrās sadalīts filozofiski un arī feministiski piesātināts monologs. Daudzviet abstrakts, bez konkrētas piesaistes laikam un telpai, tomēr reizēm arī par reāliem notikumiem. Tas noteikti nav klasisks dramaturģisks teksts. Izrādes centrā ir viena aktrise, kura izstāsta šo stāstu, runājot lielākoties par zilo krāsu un tās nozīmi. Zilais simbolizē plašu emociju spektru, sākot no iemīlēšanās līdz dziļai depresijai. Režisores mērķis bija izveidot neteatrālu izrādi. Viņa tajā arī ārkārtīgi daudz eksperimentēja. Lai gan saviem studentiem, kas vēroja darba procesu, bieži teica: «Šitā gan paši nedariet.» (Smejas.)

Kādi bija tavi pienākumi?
Uz Londonu braucot, es zināju tikai to, ka drīkstēšu skatīties mēģinājumus. Keitija man atbildēja, ka viņa strādā tikai ar profesionāliem asistentiem un brīvprātīgus palīgus neņem. Bet, esot tur, es pamanīju, ka skatuves menedžerei vajadzīga labā roka. Es pati pie viņas piegāju un teicu: ja vien uzrodas kādi darbi, lai droši dod man. Jo nosēdēt neko nedarot ir grūti. Mēģinājumu procesā nomainījās vairāki skatuves menedžeri, rekvizītu bija ārkārtīgi daudz, tāpēc kā cilvēks, kurš strādāja ar visiem trim, varēju palīdzēt. Bet mans lielākais uzdevums bija marķēt kameras, kas šajā izrādē bija būtisks medijs, un rakstīt radošo dienasgrāmatu. Vajadzēja precīzi datēt visu, kas saistīts ar video — kurā vietā konkrētā laikā atrodas aktieri, kur ir marķieri, kas notiek uz ekrāna. Keitija Mičela savas izrādes tapšanu datē tik precīzi, ka pēc šīm dienasgrāmatām tās varētu atkārtot pat kāds, kurš nav bijis klāt izrādes tapšanas procesā.