Pati. Ar savu vēju

Liktenis piedāvā un tu pasaki jā, tā varētu teikt par Lauras Siliņas pirmo lielo lomu uz Nacionālā teātra skatuves – Pedeļu Marcelu Ingas Ābeles romāna Klūgu mūks dramatizējumā, ko viņa nospēlē pie savas skolotājas Indras Rogas. Kādā intervijā Laura pati stāstīs, ka jāvārds bijis simbolisks «nē» teātrim, jo licies – pēc augstskolas beigšanas nenonākot teātrī uzreiz un vienu pēc otras pasaulē laižot Maiju un Rasu, pastāvīgs darbs profesijā nebūs iespējams. Tomēr tieši pēc Marcelas viņa nākamajā sezonā saņem ne tikai trīs lielas lomas pie trim dažādiem režisoriem, kas nav viņas pedagogi, bet arī darba līguma piedāvājumu no Latvijas Nacionālā teātra. Kas zina, kad šāda sezona būs otrreiz, tāpēc gribas izmantot brīdi, kamēr Laura Siliņa ir «jaunā» aktrise, un uzrakstīt par viņu rubrikai Jaunie teātrī.

Dabas bērns

Studiju laikā, kad Laura Siliņa vēl bija Laura Zunda, Indra Roga reiz viņu jau uzveda uz Nacionālā teātra skatuves – viņa bija viena no trim studentēm, kas līdzās jaunajām aktrisēm piedalījās izrādē Ādama stāsts, jo ar teātra spēkiem nepietika, tāpēc ka Ādams, lūk, precībās gāja tik daudz reižu un gandrīz ik ģimenē bija pa vairākām meitām. Toreiz Ulda Anžes Ādams īsto atrada Daigas Kažociņas Zapas izskatā, bet pa ceļam iegriezās arī pie Lauras spēlētās Edītes, sulīga auguma meičas paplatiem sejas kauliem, kas varētu piederēt līvu, somugru pēctečiem, ar lielām acīm un gaišiem gariem matiem. Jau toreiz nevarēja nepamanīt topošās aktrises savpatību un nepastarpināto reakciju partnerībā ar Ādamu, tomēr, jāatzīst, neradās pārliecība, ka Lauras īstā vieta ir tieši uz šā teātra skatuves.

Pa tam laikam jaunieši nonāca līdz diplomdarba izrādēm, un te Laura pārliecinoši nospēlēja Žubītes lomu Gunāra Priedes Pārventas hetēras iestudējumā, kurā Māra Ķimele bija papildinājusi lugas tekstu ar fragmentiem gan no Zilās, gan Ugunskurs lejā pie stacijas. Šai lomā kārtu kārtām slāņojas dramaturga un režisores vienprātīgais redzējums uz Žubīti Cigankovu: kā uz simbolisku latvietes vai Latvijas tēlu, kuru, mainoties politiskajai un ekonomiskajai sistēmai, visi gatavi izmantot savu baudu apmierināšanai, paņemot un pēc tam izmetot mēslainē; kā uz indivīdu, kuru apkārtējie nepieņem kā līdzvērtīgu, jo viņa nespēj vai nevēlas iekļauties vispārējā plūsmā un priekšstatu sistēmā; kā uz personību, kuras apziņa ir sašķelta un identitāte neskaidra. Uz to norāda gan viņas vārds un uzvārds, gan fakts, ka viņa dzīvo psihoneiroloģiskajā pansionātā, gan arī sižeta intriga, jo Žubīte, nevainīga un savā ziņā gaišredzīga jauna būtne, tiek aicināta uz Ventspili būt par «prieka meitu» vietējo jaunizcepto biznesmeņu un ārzemju investoru «pārtijās». Tāda latviešu Marija Magdalēna. Paralēli Žubītes stāstam tika risināti Jura (Zilā) un Valda (Ugunskurs lejā pie stacijas) stāsti, tāpēc visi centrālie varoņi saplūda vienā, bet vēstījums kļuva simbolisks – par nacionālās un garīgās identitātes meklējumiem 21. gadsimta Latvijā. Tas kulmināciju piedzīvoja, visiem jauniešiem uzvelkot tautastērpus un kļūstot par vienas deju kopas dalībniekiem. 

Atzinīgi tika novērtēts Lauras darbs arī Teātra TT iestudējumā Minga rēgi, kurā viņa spēlēja kopā ar kursabiedriem Jurģi Spulenieku un Kristapu Ķeseli.

Iespējams, tieši tas, ka Žubītes loma tika nospēlēta tik spilgti, kļuva par šķērsli, lai Laura Siliņa saņemtu tālākos lomu piedāvājumus, jo 150 gadus garajā latviešu teātra vēsturē nekur jau mūsu ieradums sapludināt kopā aktieru un viņu spēlēto tēlu īpašības nav zudis. Taču, iespējams, tā bija tikai apstākļu sakritība, jo pastāvīgu darbu teātrī pirmajā gadā pēc studiju beigšanas atrada vien daži šā kursa absolventi. Lai kā – sekoja ilgāks pārtraukums.

Plaukstas lieluma bērniņš

Zinu, ka pirmajā lomu dalījumā Klūgu mūkam Laurai Siliņai bija paredzēta cita loma, tomēr, jau sākot mēģinājumus, nebija nekādu šaubu, ka «pārdalījums» nācis par labu. Skaidrs, ka Pedeļu Marcela, kam liktenis par vīru dāvājis sapņotāju Jezupu, kurš redz tikai debesis un neredz sievu sev līdzās, kamēr gandrīz viņu pazaudē, kad viņai sākas priekšlaicīgas dzemdības smago akmeņu velšanas dēļ, ir Lauras loma. Šī bija Lauras atgriešanās profesijā un Nacionālajā teātrī, un atkalsatikšanās ar skolotāju Indru Rogu. Apjomīgajā inscenējumā vairākiem aktieriem bija jāapvieno psiholoģiski precīza eksistence tiešā partnerībā ar zālē vērstiem monologiem, kuri turklāt nebija saistāmi ar brehtisku atsvešinātību: tas drīzāk bija lomas kvintesences paudums aktierim pašam sev, rēķinoties, ka to dzird arī citi, apziņas ceļojums no aktīvā «es» formā īstenotas rīcības uz domas ziņā vēl aktīvāku izšķiroša notikuma kopsavilkumu «viņš/viņa» formā.