Degt ar aukstu liesmu

Aizgājušajā teātra sezonā režisore Indra Roga Valmieras teātrī iestudēja vienu no vislabākajām savām izrādēm – Viljama Šekspīra Hamletu. Un dažas dienas pēc veiksmīgās pirmizrādes iesniedza atlūgumu, vairs nevēloties turpināt darbu teātra mākslinieciskās vadītājas postenī, kur bija strādājusi divus gadus. Uzaicinot uz sarunu Indru Rogu, likās svarīgi noskaidrot ne tikai to, vai un kāda loma mūsdienu teātrī ir mākslinieciskajam vadītājam un kādi bija konkrētie apstākļi, kas viņu mudināja izbeigt darba attiecības šai postenī. Likās būtiski kaut fragmentāri ielūkoties Rogas-režisores tapšanas procesā un viņas uzskatos par teātri. 

Silvija Radzobe. Nosauc, lūdzu, trīs savas mīļākās lomas!
Indra Roga. Kedija Daugavpils teātra izrādē Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa, loma manā pirmajā režijas darbā Amoks, Anna Kareņina.

Vai, kļūstot par Nacionālā teātra aktrisi, saņēmi savam talantam adekvātus uzdevumus?
Darba bija daudz, un lomas nozīmīgas. Taču pēc dažiem gadiem pārdzīvoju krīzi – sāka trūkt gandarījuma, nejutu jaunus izaicinājumus. Iestājās kaut kāda rotācija; likās – esmu sasniegusi savus griestus. Lai bēgtu no rutīnas un atkārtošanās, iestājos Kultūras akadēmijas režijas maģistrantūrā. Man tolaik nebija nolūka noteikti kļūt par režisori, vēlējos vienkārši apgūt ko jaunu, paplašināt savus apvāršņus.

Kādas ir galvenās cilvēciskās un mākslinieciskās mācības, ko apguvi, studējot Daugavpils kursā? Un ko nācās pēc tam citur mācīties no jauna?
Daugavpilī man iedēstīja visus ideālus, kas nedod mieru joprojām: drosme nebaidīties iet pret straumi, baigā ticība mākslai un teātrim kā kopībai. Ja runā par mākslinieciskiem principiem, tad galvenais – dzīvs cilvēks uz skatuves, spēlēt patiesi, bet spilgti. Mēs tur bijām viena paaudze, mums visiem bija viens priekšstats, kā spēlēt, viena domāšana un valoda. Es pēc tā ilgojos vēl tagad. Citur... Citur vajadzēja paturēt ciet muti, piemēroties, atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem, kam bija pavisam citādi uzskati par teātri. 

Kad saprati, ka tomēr vari un gribi kļūt par režisori?
Tas notika pakāpeniski. Amokā apguvu vismaz divas lietas. Pirmkārt, sapratu, cik ilgi skatītāja iztēlē saglabājas priekšstats par konkrēto telpu, ja telpa mainās ne reāli, bet tikai virtuāli. Otrkārt, tā kā pati spēlēju galveno un vienīgo lomu, apzināti rīkojos ar «aktiertehnikas bizīti», ko veido trīs elementi – iztēle, fiziskā sajūta, domas pagrieziens: ir situācijas, kad aktieri vada viens no šiem elementiem, tad otrs, trešais, elementiem mainoties savā starpā un nopinot it kā bizīti. 

Vispārēju atzinību izpelnījās tavs 2003. gada režijas darbs Divas sirdis ar Veltu Līni Fainas Raņevskas lomā. 
Jā... Bet tur viss notika savādāk, nekā sākotnēji bija iecerēts. Bija doma, ka Ļiļu spēlēšu es. Bet to nospēlēja Ināra Slucka, pie tam – ļoti labi. Rezultāts, kas lielā mērā tika sasniegts, pateicoties etīžu paņēmienam mēģinājumu procesā, iepriecināja, bet drošības sajūtu kā režisorei vēl nedeva. Šādu drošības sajūtu esmu ieguvusi tikai pēdējos apmēram divos gados, kad sapratu, ar cik vēsu liesmu jādeg režisoram. Protams, mūsdienīgs režisors nav iedomājams bez inscenēšanas prasmes, ko var apgūt pakāpeniski ilgākā laikā praktiskā darbā. 

Kāds bija galvenais guvums, mācoties režijas maģistrantūrā un papildinoties Pēterburgas Teātra akadēmijā?
Daugavpilī par teātra teorētisko pusi gandrīz nemaz nebija runas. Mācoties Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā pie Mihaila Gruzdova un vēlāk Pēterburgā, pakāpeniski apguvu arī teātra teoriju. Sākumā dažkārt bija tā: klausos, ko runā otrā kursa studenti, bet neko nesaprotu. Teorija, protams, neglābj, bet palīdz kā instruments, lai aktieris un režisors nepeldētu nekoordinētās emocijās, kā tas raksturīgi sliktam pašdarbības teātrim.