Berlīnes dramaturģija

Berlīnē 35 grādu karstums  jūnija beigās nav nekas traks. Pēc Madrides 42 grādiem un Kastīlijas laukiem tumšas šokolādes krāsā Brandenburgas urbānais karstums likās pat atsvaidzinošs, sauss, mierīgs. Tādā gaisā pievakares pilsētas temperatūra kļuva par gaisotni – visi ir uz ielas, visi mazliet lēnāki, mazliet jutekliskāki nekā parastajā steigas izraisītajā paškontrolē. Vasaras vidū Berlīne solīja diezgan daudz, bet neko noteiktu.

Es atgriezos pilsētā, kurā reiz studēju, kuru pazinu, atcerējos. Jā, atcerējos, bet zināšanas kļuva šķietamas – jau nākamajā rītā es uzzināju, ka nepazīstu šo pilsētu. Viss, ko biju  pazinis, izzuda, pārvērtās, novecoja man līdzās, kļuva bālāks, novalkājās.

Bet šovakar, karstumu aptverot, palēninot savu ceļotāja iekarotāja gaitu, es iekāpu taksometrā. Jā, jā, protams, – šoferis bija turks. Viņu sauca Fatihs, viņš lepni pārtulkoja, ka vārds nozīmē «iekarotājs», tā sevi nosaucis sultāns, kas iekaroja Konstantinopoli. Puisim pie stūres jūtami mainījās balss tonis, uz mirkli no mītiskas pagātnes ierunājās sultāns.

Ceļš bija pirmais pārbaudījums telpas uztverei, par ko arī būs šis stāsts. Jā, es šeit jau esmu bijis iepriekš, bet es paņēmu līdzi to, ko nevarēja nosvērt airBaltic bagāžas svari, es paņēmu līdzi veselu Rīgu un atvedu to uz Berlīni. Šī bagāža ir 42 gadus veca un – ar dažādām īslaicīgām pauzēm ārzemju studijās un komandējumos – nepārtraukta. Rīga vēl ilgi bija klātesoša, greizsirdīgi pieteica savas emocionāli ģeogrāfiskās tiesības un nemitīgi pārtrauca manu sarunu ar Berlīni, ielauzās manī.

Kamēr Fatihs pārliecināti stāstīja, ka daži vācieši tomēr slepeni pielūdzot Hitleru, par ko viņam nebija ne mazāko šaubu, es skatījos pa logu. Vai Berlīne var sajūsmināt? Noteikti ne. Tai nav Vīnes biskvītbaltās augstprātības un mazliet provinciālās greznības, nav Londonas apdullinošā trokšņa ar seriālos eksistējošu solīdu un stabilu postkoloniālu greznību, tā nav vienaldzīgi afektīvā Parīze. Berlīne nesajūsmina. Tā izaicina, izraisa, provocē, apmuļķo, apmīļo un spēj pieņemt tevi tādu, kāds esi, to es tagad zinu. Jūnija beigās tā ironiski smaidīja un novēroja jaunpienācēju. Tā klusēja, kaut arī valodā, kas man labi zināma, ko es mīlu kopš tā brīža, kad vācu valodas skolotāja man palīdzēja ieraudzīt tās iekšējās loģikas skaistumu, spēlēšanos ar vārdiem. Vēlāk uzzināju par lego, un lego der arī vācu valodai.

Esmu klāt. Pie mājas, kurā esmu bijis tikai vienu reizi, agrīnā pavasarī, turklāt tumsā. Knapi atpazinu to bijušās VDR rajonā Prenzlauer Berg – 19.  gadsimta beigās šeit dzīvoja nabadzīgais Berlīnes proletariāts, par kura miegu un klusumu neviens nedomāja, tāpēc, ietaupot uz metrobūvdarbiem, pilsētas vilciena sliedes veidoja gaisā kā smagu metāla tiltu. Tagad šeit dzīvo profesori, daži no Krievijas aizbēguši intelektuāļi. Runā, ka šeit kaut kur ir Kirila Serebreņņikova dzīvoklis, tas kādu brīdi vēl stāvēs tukšs...

Izkāpis no takša un atvadījies no runātīgā turka, par kura ģimenes locekļu skaitu, slimībām, laulību plāniem un ēdienkarti nākamajam radu saietam nu biju labi informēts, sapratu, ka brīdī, kad mašīna aizbrauks un tukšajā ielu krustojumā pie parka atjaunosies svētdienas klusums, sāksies manas dzīves jaunais cēliens, drāmas Es jauna aina. Protams, cilvēka piepildīta telpa ir drāma. Par to būtu vienisprātis Šekspīrs un Kalderons, ja būtu satikušies. Bet tagad es esmu jauna cēliena dramatis personae, cilvēks, kas viens, principā absolūti viens, veidos šo sociālo performanci kopā ar četriem miljoniem citu performeru. 

Manas drāmas skatuve ir milzīga, patiesi neizsmeļama, jo Berlīne nekad nebeidzas. Atšķirībā no Rīgas šeit nav tik krasas robežas starp pilsētu un nepilsētu, starp centru un urbanizācijas iekaroto un piesārņoto, bet pamesto vidi, kas palikusi kā netīra priekšistaba, kurai cauri cenšas ātri iziet gan saimnieki, gan viesi.

Pirmo vakaru es pavadīju, atslēdzot emocionālās navigācijas sistēmas. Izlēmu sākt spēlēt savu lomu no rītdienas. Tomēr pabūt ārpus jaunās vides neizdevās pat svētdienas klusumā. Kopš pirmā brīža jaunā skatuve pieteica jaunu laiktelpu. Vienas stundas attālumā no Rīgas es vienmēr palikšu mazliet atpalicis, jo laika joslas un laika režīmi, valdību un akadēmiķu izdomāti, no šā brīža noteiks to, kā un kāpēc es kavēšu vai kāpēc klusums manā telefonā iestāsies agrāk, nekā es būtu cerējis.

Vienas stundas attālumā no Rīgas es vienmēr palikšu mazliet atpalicis

Arī kalendārs pieteicās piedalīties procesā «jaunā dzīve»: Rīgā svētdiena dzīvo neatkarīgi no kristietības, bet kristīgās vērtības atkāpjas peļņas un apgrozījuma priekšā. Vācijā, kur luterticīgos skaita un apliek ar «ticības nodokli», veikali svētdienās pārstāj eksistēt kā publiskās telpas. Visi lielveikali un to mazākie brāļi vienkārši slēpjas aiz žalūzijām un piedāvā dienu bez iepirkšanās. Svēta vieta tukša nepaliek – īsāku versiju alkohola, saldējuma un cigarešu svētdienas sortimentam piedāvā turku «špetī» jeb vēlās iepirkšanās (Späti). Turki, no kuriem tik ļoti  baidās austrumeiropieši un uz kuriem tik efektīvi parazitē labējie populisti, ir skaisti mačo. Viņi ir kā mazi puikas, kuri pieaugot nespēj izdomāt sev citu lomu un, mainoties kurpju izmēram, paliek par muskuļainiem pubertātes gūstekņiem, kas pavada ar kolektīviem skatieniem (trīs, četri parasti sēž pie veikaliņa durvīm un spēlējas ar iespaidīga izmēra telefoniem) katru gājēju, kurš varētu būt sieviete. Brīžiem viņi kļūdās. Brīžiem maldās pamatīgi, jo hipsteru vienaldzība pret dzimtes atšķirībām un plastiskums turku kopienā ir reti sastopams un pazīstams.

Telpa ir arī valodas, kas to piepilda, tātad skaņas, kuru tuvība un attālums pārtop par fonētisku ģeogrāfiju. Turku sarunas, Āfrikas valstu valodas, no kurām man tuvāka ir fragmentāra franču mēle, veido valodiskus nocietinājumus, pilsētas vides objektus, kuri sacietē un neļauj tikt iekšā: es nezinu un vēl ilgi neuzzināšu, par ko baumo turku zēni, smēķējot šišu kaljana bārā blakus tramvaja pieturai vai frizētavā. 

Valodas top cilvēkos, un tāpēc jau nākamajā rītā, pirmdienā, es iznirstu no savas mazās ieliņas un tūlīt pat nokļūstu intensīvā runājošu ķermeņu plūsmā – tā ir Šenhauzenes aleja. Pilsēta to vien gaidīja, lai mani apdullinātu. Svētdienas apspriedē pirms uzbrukuma tika izlemts, ka man jānonāk aplenkumā: dzeltens vilciens trokšņo no augšas kā Marineti futūristiskā vīzijā, tā kustībai pieskaņojas un apdzen īsāka dzeltena čūska, tāds smuks čūskulēns ar militāram plānam atbilstošu nosaukumu M1. Kreiso flangu ieņēmusi viegla kavalērija – riteņbraucēji, kas milzīgā ātrumā nepiedod ne mazākās gājēju kļūdas vai aizkavēšanos viņu teritorijā. Triecientempā traucoties, velkot līdzi dažādu formu piekabes, kurās ir ofisa apģērbs, somas, bērni, suņi, velo funkcija, kā man liekas, ir iebaidīt, paralizēt vai – vislabāk – notriekt gājēju. Īstenībā tās ir tikai manas bailes, jo arī viņi labi zina, ka gājēji viņus ienīst un ir riskanti pārkāpt citu teritorijas robežas. Savstarpēji kliedzieni piepilda Berlīnes seno, Šekspīra ģimeņu naida cienīgo telpu: gājēji ienīst autobraucējus un otrādi, bet vienoti ienīst velobraucējus.

Trokšņi ir miljonu pilsētu īpatnība, pie kuras ir grūti pierast. Jo Rīgā klusums ir noturīgāks par sarunu, vienaldzība – par iesaistīšanos. Pat ja tā ir uzkliedziens satiksmes pārkāpējam. Kad es reiz, neredzēdams tuvumā mašīnas, nolēmu pāriet pāri tukšai ielai pie sarkanās gaismas, man aiz muguras izskanēja moralizējoši kliedzieni, kuros mani aicināja tūlīt pat atgriezties atpakaļ un sagaidīt pareizo gaismu, jo tas traucē, apdraud, veido riskus, un ne tikai man. 

Četri miljoni, protams, nav koncentrējušies manā rajonā, es satieku tos izkliedētus pa pilsētas centru, citiem rajoniem, ko sasniedzu man jaunā transporta veidā, – es, cilvēks no bezmetro pilsētas, pierodu pie sliežu smaržas man blakus, pie pieturu virzieniem, pie īsākiem un garākiem vilcieniem un pie biežiem vilcienu kustības traucējumiem. Viens no to iemesliem, kas ir rūpīgi paslēpts aiz formulējuma «persona uz sliedēm», notiek regulāri. Kādā stāvoklī viņi tur atrodas un kāpēc – var fantazēt, ja pietiek spēka ielūkoties plašajā pašnāvnieku galerijā.

Vairāku nedēļu garumā mani nepameta sajūta, ka es kā Alise esmu strauji mainī jis savu miesasbūvi

Berlīnes telpa vasaras atvaļinājumu pauzē garlaikojās un izlēma izklaidēties, par objektu izvēloties mani. Vairāku nedēļu garumā mani nepameta sajūta, ka es kā Alise esmu strauji mainījis savu miesasbūvi. Neesmu kļuvis slaidāks, bet atgriezies bērnības posmā, ko psihe slēpj aizmirstībā, lai nekaitinātu. Es katru dienu atduros pret to, ka šķietami no studiju laikiem zināma pilsēta pārtop par nezināmu darbību, kodu, normu, pienākumu mudžekli. Telpas noslāņojas, konfliktē. Pirmo reizi, kad tās sadūrās, es sabijos. Patiesi sabijos. Likās, ka esmu kādas zinātniskās fantastikas filmas galvenais varonis, kas, iedarbinot kādu nezināmu, bet strauju mehānismu, pēkšņi izkritis no paša iedarbinātas drāmas un pārvērties par skatītāju. Tas notiek bez iepriekšēja mēģinājuma – vienā mirklī telpa pārklāj un izstumj iepriekšējo, kad tumsas aizsegā viena no intensīvākajām blakus ielām pārtop par kādu Āgenskalna vai Imantas rajonu, jo uzrakstos tumsā izzūd vācu «umlauti». Pilsēta taupa gaismu, Berlīne nav Minhene, tā ir nabadzīga un spiesta to slēpt aiz hipsterīgas kosmopolītiskas vienaldzības. 

Spēlei pievienojas arī digitālās tehnoloģijas, veidodamas jaunu komunikācijas metatelpu,  – apmuļķo mani, pajoko ar zaļknābi jaunpienācēju. Vācija, būdama viena no ekonomiski attīstītākajām Eiropas valstīm, tāpat kā Austrija izlēma, ka internets pāries, nāksies tikai mazliet pagaidīt un visi nomierināsies un atkal rakstīs vēstules ar pildspalvu. Tāpēc turpināsim sūtīt rēķinus pa pastu, paliksim labāk pie 0,7 G, kāda izšķērdība būtu sasniegt 3 G, nerunājot par Latvijā triumfāli izplatīto 5 G, kādas muļķības!

Tāpēc vilciena kustība jau ir iemesls, lai internets nodrebētu un pazustu. Piespiedu kārtā atbrīvots no virtuālās realitātes, es nolēmu piedzīvot to, ko liedzu sev tik ilgi, – nepazīstamus ķermeņus maksimālā atsvešinātībā. Regulāri staigājot gar mūsdienu lielpilsētas lupanāriju, es tomēr kādā vakarā pietuvojos turku augļu bodītei, bet pagāju tai garām. Šoreiz mani interesēja citi augļi, vietējie. Spilgti sarkanajā gaismā bija laiks sākties nākamajam cēlienam tumsā...