Džesikas Vilsones izrāde «Unwanted», kuras darbība fiziski notika braucošā Valmieras satiksmes autobusā, par nosacītu gidu jeb teicēju kļūstot VDT aktiera Mārtiņa Meiera atveidotajam varonim. Foto – Gatis Priednieks-Melnacis
Džesikas Vilsones izrāde «Unwanted», kuras darbība fiziski notika braucošā Valmieras satiksmes autobusā, par nosacītu gidu jeb teicēju kļūstot VDT aktiera Mārtiņa Meiera atveidotajam varonim. Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Visa pilsēta – teātris

Valmieras vasaras teātra festivāls 2019

Valmieras vasaras teātra festivāls šogad notika ceturto reizi, un, tāpat kā ik pārgadus, bija veltīts ģimenēm ar bērniem – specifiskai, taču vienlaikus gana plašai, universālai auditorijai.

Teātris, pilsētvide un atmiņas

Sekojot festivāla norisei kopš tā sākotnes, arvien uzskatāmāk redzams, kā tas attīstās un aug, kļūstot par daļu no Valmieras pilsētvides. Kaut arī šī vides teātra pieredze pilnībā izbaudāma tikai vienu vasaras nedēļas nogali un tikai tiem, kas iegādājušies biļeti uz izrādi, tomēr festivāls kļuvis par būtisku notikumu ne tikai Latvijas mērogā, bet arī Valmieras pilsētas dzīvē. Par teātra skatuvi padarot šķūnīšus, angārus, dārzus, ielas, pat peldbaseinu un citus nostūrus gan iekštelpās, gan ārpus tām, festivāla veidotāji liek uz pilsētu paskatīties citām acīm. Iebraucējiem izrāžu apmeklējums sākas kā orientēšanās spēle, vispirms atrodot izrādes norises vietu festivāla kartē un tad meklējot to pilsētvidē. Tādējādi jau pats ceļš uz norises vietu kļūst par daļu no performances. Tikmēr vietējiem iedzīvotājiem – valmieriešiem – festivāls sniedz iespēju no jauna palūkoties uz it kā labi zināmām vietām un ēkām, kam ikdienā, iespējams, sanāk paiet garām, pat aci neuzmetot. Tādējādi Valmieras vasaras festivāls nav tikai izrāžu virkne, bet konceptuāls notikums, kas būtiski maina to, kā redzam un uztveram pilsētu un tās objektus.

Šāgada programmā iekļautās izrādes skatītājus aizveda uz tādiem objektiem kā garāža kādas Valmieras centra mājas pagalmā, patilte Otrā pasaules karā kritušo karavīru memoriālā, Vecpuišu parks, kādas privātmājas fasāde, košzaļš angārs Gaujas krastā, ābeļdārzs un autobuss, caur kura logu braucot redzama vai visa pilsēta. Tā kā es piederu pie otrās skatītāju kategorijas – vietējiem, kas labi zina Valmieras pilsētvidi, katra no šīm vietām man asociējas ar kādu personīgu atmiņu. Tas izrādes uztveri padara par kompleksu procesu, kurā apzināti iecerētais, izrādes veidotāju radītais vēstījums sajaucas ar subjektīvu, ne vairs ar pašas izrādes saturu saistītu pieredzi. Šis faktors, manuprāt, nosaka Valmieras vasaras festivāla īpašo statusu vasaras kultūras piedāvājumu vidū. Tas ir piedzīvojums, kura saturu pilnībā nosaka katra skatītāja individuālās uztveres, atmiņu un skatpunkta specifika.

No mikro uz makro pasauli

Festivāla telpas amplitūda šogad variēja no «garāžas izmēra izrādes» (Toma Treiņa Pagalms atdzīvojas) līdz brīvdabas plašumam ar lielformāta pilsētobjektu iesaisti darbībā (Paulas Pļavnieces Stacija Nezinkaskuriens). Abu minēto izrāžu gadījumā izvēlētā vide lielā mērā nosaka arī izrādes estētiku un līdz ar to – saturisko vēstījumu. 

Žurnāli