Teātra A4 lapa

Domājot par teātra definīciju, telpa un laiks, manuprāt, ir vienīgie kritēriji, kas nosaka, ka tā ir izrāde. Jo izrāde, atšķirībā no citām mākslām, var notikt tikai noteiktos telpiskos apstākļos un noteiktā laika nogrieznī. Lai izrādi piedzīvotu, ir jāatrodas vienā telpā ar mākslinieku, jābūt klāt. Uz sarunu par teātra telpu – gan scenogrāfiju, gan skatuvi, gan ēku – aicināju trīs cilvēkus, kuru ieguldījums izrādes telpas veidošanā un attīstībā Latvijā ir tiešām būtisks un kuru pieeja ir krasi atšķirīga, bet savstarpēji bagātinoša. Teātra un kino režisore Krista Burāne savas izrādes jau gadiem konsekventi veido reālā vidē, Reinis Suhanovs ir klasiski skolots scenogrāfs, bet Austris Mailītis – arhitekts, kura praksē ir vieta arī izrādes telpai un temporālām telpiskām struktūrām. Sākam ar jautājumu – kādas ir sarunas biedru attiecības ar telpu viņu profesionālās darbības kontekstā.

Krista Burāne. Veidojot izrādes, mani interesē kāda noteikta realitāte un ar to saistītā telpa, stāsti, kas veidojas attiecībās starp telpu un cilvēku, kas to pazīst, un cilvēku, kas tajā jūtas svešinieks. Manu izrāžu telpā satiekas savējie un svešie, un mani interesē, kā tas izmaina telpu. Esmu pati sev definējusi – gan post factum – ka viena no motivācijām strādāt uz ielas, mājās, Daugavgrīvas cietoksnī vai kādā noteiktā pilsētas rajonā ir vēlēšanās tur kaut ko mainīt, tai skaitā – telpu.

Mēs visi elpojam, bet cik ir elpošanas meistaru? Mēs visi dzīvojam telpā, bet vai mēs spējam to aptvert, «atkost»?

G.L. Telpa tev ir izejas punkts stāstam, izrādes naratīvam?

K.B. Jā, bet ar nosacījumu, ka tā ir telpa, kurā es jūtos neērti. Tur jābūt personīgam diskomforta stāvoklim, kas man liek gribēt padarīt to telpu cilvēcīgāku un pieejamāku.

Austris Mailītis. Telpa un laiks ir pamatā mūsu uztverei. Bet līmeņi ir dažādi. Tāpat kā ar elpošanu – mēs visi elpojam, bet cik ir elpošanas meistaru? Mēs visi dzīvojam telpā, bet vai mēs spējam to aptvert, «atkost»? Es esmu arhitekts, es strādāju ar telpu, domāju par telpu, tā mani fascinē. Manas pirmās bērnības atmiņas ir telpiskas. 

G.L. Es kaut kur lasīju, ka atmiņa par telpu ir visspēcīgākā – mēs daudz labāk atceramies to, kur atradās pulkstenis vai puķupods, nevis kas tur ko runāja.

A.M. Es atceros, ka skatos debesīs un virs manis ir auduma jumts, es pagriežu galvu, un tur ir lodziņš, malkas grēda vai kaut kas tamlīdzīgs. Atceros telpas sajūtu un atmosfēru tajā. Atceros, ka rāpjos pa kāpnēm tumšā telpā, kas turpinās tālāk pa labi. Arī skaņas un smarža asociējas ar telpu. Man liekas vitāli svarīgi telpu atklāt, lasīt. Un vēl to var pārveidot, ar to var manipulēt. Tā ir mana aizraušanās.

Reinis Suhanovs. Es pieslējos teātrim telpas dēļ. Katrs cilvēks grib kaut ko darbināt. Cits noklausās džeza koncertu un grib pārvaldīt saksofonu, es iegāju telpā un pēkšņi atklāju – tā ir pavisam cita laiktelpa. Tas bija Jaunā Rīgas teātra mēģinājumu zālē Minūte, kur es pazinu katru sienu. Un pēkšņi es to vairs nepazinu – bija uzbūvēta Monikas [Pormales] scenogrāfija. Teātra telpa sākas tajā brīdī, kad telpiskos izteiksmes līdzekļus sāk virzīt noteikta mērķa sasniegšanai.

K.B. Es veidoju teātra notikumus «ne-teātra» telpā. Un tas ir saistīts ar to elpošanas meistarību – kā elpot citādi. Man kā režisorei interesē ar izrāžu starpniecību reālās vidēs atklāt lietas, ko mēs neredzam, jo tās neietilpst mūsu domāšanas vai kustības trajektorijā. Bieži tās ir privātas telpas vai vietas, kurām ikdienā vienkārši paejam garām. Man laikam tā ir konstruēta redze: es eju un «rāmēju realitātes» – re, pagalms, re, logs, kurā es varētu kaut ko ieraudzīt. Es eju neredzamajās telpās un vedu cilvēkus līdzi, tādējādi paplašinot to telpu, kurā viņi dzīvo. Jo mēs jau dzīvojam ļoti ierobežotā telpā, ejam pa savām takām, bet teātra uzdevums ir aizvest neceļos. 

A.M. Filozofi ir sadalījuši telpu trijos līmeņos. Organiskā, ko mēs pazīstam instinktīvi, ķermeniski, un kas piemīt visiem organismiem, arī zāles stiebram. Uztveres jeb percepcijas telpa, kuru mēs uztveram ar maņām – redzi, dzirdi, ožu. Un simboliskā telpa, ko skenējam un pētām, veidojam un kodējam. Un, ejot šos neparastos ceļus, kuros aizved mākslas darbs, mēs tās visas atklājam no jauna. Man liekas ļoti interesanti ne tikai tas, kā telpa piešķir nozīmi izrādei, bet kā izrāde var piešķirt nozīmi telpai.