Trauka problēma
Īzaka Baševisa Zingera «Vēlā mīla» Jaunajā Rīgas teātrī
Atmiņā uzpeld gadījums no Latvijas Kultūras akadēmijas vietējās folkloras krātuves. Tolaik, kad studiju beidzējiem vēl bija jākārto gala eksāmens, atbildot uz daudzgalvainas komisijas jautājumiem, tā, šķiet, bija kāda no socioloģijas programmas studentēm, kurai biļetē trāpījās jautājums par vecuma pazīmēm. Pēc rūpīga trauslu kaulu, sirmu matu, izbirstošu zobu un citu simptomu uzskaitījuma, kuram beigas vēl ne tuvu nerādījās, viena no gados vecākajām kolēģēm neizturēja un pārtrauca labi sagatavoto runātāju: «Nu jau pietiks. Mēs to visu ļoti labi zinām.»
Vecums nav izprieca
Jaunā Rīgas teātra šīs sezonas pirmais iestudējums – Īzaka Baševisa Zingera Vēlā mīla Alvja Hermaņa režijā – sākas tieši ar to, ko izrādes vecējošo varoņu vienaudži ļoti labi zina, bet tie, kuri ir jaunāki, nenovēršami uzzinās. Gundars Āboliņš, sirmiem matu kušķiem aplīmētu pliku pauri, novecināts par gadiem divdesmit pieciem, krietnu laiku noņemas ar vientuļa, veselības ligu mocīta vīrieša ikdienas rutīnu, kas ietver biežus un mokošus tualetes apmeklējumus, diētisku, bez apetītes baudāmu maltīšu ieturēšanu, iešanu uz banku, trulu blenšanu televizora ekrānā un gulēšanu bez cerībām rast atpūtu miegā.
Vecums, protams, nav izprieca. Turklāt tas nenāk viens, bet kopā ar «draudzenēm» – sklerozi, sirds mazspēju, demenci, urīna nesaturēšanu un citām caur un cauri bezgaumīgām kaitēm, kuras apgrūtina pašu un krīt uz nerviem līdzcilvēkiem. Bet – vecums ir arī realitāte, kas tikpat lielā mērā pelnījusi māksliniecisku analīzi kā jebkurš cits cilvēka dzīves segments.
Latvijas vecajiem ļaudīm, kuri politkorekti tiek dēvēti par senioriem, vismaz mākslas frontē par reprezentācijas trūkumu nav jāsūdzas – gandrīz visu teātru repertuārā ir viena vai vairākas izrādes, kuras veltītas vecu cilvēku sadzīves un psiholoģiskajām problēmām. Tiklab Eiropā, kā Latvijā sabiedrība noveco. Interneta portālos arvien biežāk parādās raksti par paliatīvo aprūpi un eitanāziju – aiziešana no dzīves kļuvusi ja ne aktuālāka, tad vismaz tikpat aktuāla kā ienākšana tajā.
Uz izrādes Vēlā mīla programmiņas vāka redzami attēli no nīderlandiešu fotomākslinieces Rinses de Jonas (Rince de Jong) albuma Garā dzīve, kur portretēti paveci, veci un ļoti veci cilvēki. Vīrietis un sieviete saposušies sēž pie balti klāta galda, katram priekšā šķīvītis ar čaganai sniega pikai līdzīgu tortes gabalu. Bet skatiens abiem vērsts citur. Vīrietis skatās uz priekšu tālumā, sieviete pāri kūkas gabalam stingi raugās lejup, grīdā. Tāds skatiens mēdz būt tad, ja cilvēks lūkojas pats sevī. Vai arī mūžībā.
Mazo cilvēku lielie jautājumi
Jādomā, ka viena no kvalitātēm, kas Alvi Hermani uzrunājusi poļu ebreju izcelsmes rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Īzaka Baševisa Zingera prozā, ir tieši viņa spēja cauri ikdienībai ietiekties mūžībā. Savos asprātīgi tenkojošā stilā uzrakstītajos īsajos stāstos Zingers vēstī par tirgotājiem, atraitņiem, mājsaimniecēm, garu izsaucējām, pašnāvniekiem un visādu veidu dīvaiņiem. Cilvēkiem, no kuru sīkajām, smieklīgajām un juceklīgajām dzīvēm iznirst fundamentāli jautājumi par attiecībām ar Dievu, apkārtējo realitāti, nāvi, par esības jēgu galu galā.
Gluži kā prasmīgs virves dejotājs uz tievas stīdziņas Zingers balansē starp komēdiju un traģēdiju, trivialitāti un cildenību, zināšanām un noslēpumu. Sajūta tāda, kā klausoties klezmeru mūzikā, kur līksmi ugunīgos ritmos savērpjas smeldzīga melodija. Hermanim šāds teatrālā vēstījuma stils, ko, vienkāršāk izsakoties, var dēvēt par asarām caur smiekliem, allaž bijis tuvs. Ne velti Zingera Kabalas noslēpumus Hermanis iestudējis gan Ķelnē, gan Rīgā, bet Vēlo mīlu (ar nosaukumu Vēlie kaimiņi) Minhenes Kamerteātrī un tagad arī Jaunajā Rīgas teātrī.