Finišs uz pārmijām

Šoruden savu otro triju gadu termiņu Latvijas Nacionālajā operā un baletā noslēdz komponista Zigmara Liepiņa vadītā valde – sešus gadus mūsu Balto namu pārvaldījuši trīs cilvēki, demokrātiski solidāri sadalot kompetences. Tāpat kā agrāk, tapuši operu un baletu jauniestudējumi, rīkoti un uzņemti koncerti, notikumiem ritot samērā ierastu gaitu, pieklusuši darbinieku streiki, nosvinēta Latvijas Nacionālās operas simtgade. Jauns Latvijas operzvaigžņu lietus īsti nav sagaidīts, toties operdziedātāji tenora Naura Puntuļa un basbaritona Egila Siliņa personā nule ķeras pie daudz pragmatiskākiem darbiem – Kultūras ministrijas un LNOB vadības stūres. Soprānu, kura dēļ pēc operas standarta dramaturģijas vajadzētu notikt konfliktam, pagaidām pie apvāršņa nemana, taču uvertīras laikā ne vienmēr vēl var nojaust kādas Toskas vai Karmenas liktenīgo klātbūtni. LNOB ir, iespējams, sarežģītākais teātris Latvijā gan administratīvajā, gan mākslinieciskajā aspektā. Vienīgais, kurā pēc likuma kultūras ministrs ir kapitāldaļu turētājs, un arī vienīgais, kuram kā darbavietai nav alternatīvas Latvijā vairākās ar skatuves mākslu saistītās profesijās. 

Zigmars Liepiņš atceras: «Kad ienācu operā, sastapos gan ar dažādām sarežģītām situācijām finanšu jomā, gan sarežģītu iekšējo attiecību klimatu. Kolektīvs izskatījās ļoti sašķelts, cilvēki šķita nedroši, pat iebaidīti. Noskaņojums bija redzams pat cilvēku apģērbā – melns un pelēks. Es aicināju: «Ģērbieties taču krāsaināk!», mēģināju jokot, iedrošināt. Vienmēr esmu uzskatījis, ka vadītāja uzdevums ir būt kā aizsargmūrim, kas pasargā no ārējiem apdraudējumiem. Domāju, ka tas man ir izdevies, par operu, piemēram, dzeltenā prese vairs neraksta.» Jāatgādina, ka 2012. gada nogalē savstarpējā politiskā cīniņā amatus zaudēja gan toreizējā kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende, gan ilggadējais operas vadītājs Andrejs Žagars. Liepiņa laiks ir bijis pārejas posms, kas iešūpojis LNOB tās jaunajam gadsimtam. Vispirms jau tādēļ, ka darbībā tika pārbaudīts jauns pārvaldības modelis – valde trīs locekļu sastāvā, kurā Zigmars Liepiņš darbojās kopā ar Dainu Markovu un Inesi Eglīti. Secināts, ka tad, ja katrs no valdes locekļiem dara savu darbu un visi kopā strādā vienā virzienā, modelis ir produktīvs. Pēc konkursa rezultātiem šā gada pavasarī tapa zināms, ka darbu valdē turpinās Inese Eglīte, bet pārējos divus krēslus ieņems Egils Siliņš un Sandis Voldiņš. 

Daudzmaz sakārtota saimnieciskā puse

2013. gadu opera noslēdza ar zaudējumiem 55 421 lata apmērā – līdz ar saspīlētajām attiecībām ar Kultūras ministriju atklājās arī uzkrāti parādi. Vadības ziņojumi rāda, ka šo sešu gadu laikā operai ir izdevies tikt ārā no mīnusiem, katru nākamo gadu noslēdzot ar lielāku vai mazāku peļņu. Vaicāts, par ko ir lielākais gandarījums, Liepiņš saka: «Visbūtiskākā ir tehniskā puse. Esmu gandarīts, ka ir izdevies vismaz kā pagaidu būvi uzcelt dekorāciju noliktavu ar jumtu. Cilvēki jau ņirgājas, sauc to par mauzoleju, tomēr es nevaru iedomāties, kā mēs bez tās šodien strādātu. Otrs – nomainījām krēslus un grīdu Jaunajā zālē, ieviesām titru sistēmas aplikāciju Lielajā zālē – redzam, ka tā darbojas, cilvēki lieto. Lieli līdzekļi ir ieguldīti instrumentos, beidzot ir nokomplektēta, piemēram, mežragu grupa. Esam atsākuši kolektīva saliedēšanas lietas, darbinieku balles sezonas sākumā un beigās, atradām līdzekļus dažādu prēmiju izmaksai, tikām ārā no finanšu bedres.» Ar Rīgas Domi sakārtots arī ēkas īres jautājums, lai gan situācija, ka Nacionālās operas ēka pieder Rīgas Domei, tik un tā neesot apmierinoša. Sevišķi neapmierina piespiedu noma par zemi. Daļēji panākts algu pieaugums darbiniekiem, taču šis darbs būšot jāturpina nākamajai valdei. Tāpat kā par operas ēkas rekonstrukcijas trešās kārtas iekļaušanu Kultūras ministrijas stratēģijā projekta līmenī.