Vīzijas un paradoksi

Liepājas teātra pagājusī sezona beidzās ar pārsteigumu. Gaidītās Konstantīna Bogomolova Ķiršu dārza intelektuāli ironiski destilētās esences vietā pēkšņi ieraudzījām Ditas Lūriņas pilnmetrāžas debiju. Savu atslēgu «spoku sonāte» režisore aizlienējusi no Antona Čehova laikabiedra Augusta Strindberga 1907. gada lugas, kurā attēlota nereāla pasaule: mirstīgie tajā klejo, pirms sasniedz nāvi; tēli pārvietojas, it kā būtu daļa no sapņa vai murga, un vienlaicīgi pastāv gan pagātne, gan nākotnes uzzibsnījumi. Ķiršu dārzs ir vizuālā, plastiskā un nereālistiskā stilistikā slēgta izrāde, no kuras atmiņā paliek pelēkzilgani zeltaina, putekļos gaistoša vīzija. 

Turpretī Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūzikls Purva bridējs ugunī, ar kuru sākusies jaunā sezona, ir spēcīgiem, košiem krāsu triepieniem gleznots audekls, līdzīgs Kazimira Maļeviča figurālajai glezniecībai: robustas līnijas, koši krāsu laukumi, uzbrūkoša vitalitāte, spēks. 

Abus uzvedumus apvieno jautājums, kā no jauna paskatīties uz stāstu, kuram pastāv jau tik daudz skatuves versiju un interpretāciju.

Beigu gaidīšanas vēsture un trauslais skaistums

Edīte Tišheizere par spēcīgu Ditas Lūriņas izrādes zīmi nosaukusi «laika upi», Ķiršu dārzā asociatīvi saplūst atmiņas: par kādreizējiem Liepājas teātra iestudējumiem Kaija, Trīs māsas, CV (Tēvocis Vaņa), par aktieru nospēlētajām Čehova lomām (Leons Leščinskis bijis Trepļevs Kaijā, Tuzenbahs Trīs māsās un Serebrjakovs CV), par citiem šīs lugas lomu izpildītājiem (Vladimira Visocka Lopahina intonācijas no Anatolija Efrosa iestudējuma Tagankas teātrī). Tur ir citāti no citām Čehova lugām, kā Soļonija teksts no Trīs māsām «satrūkušās stīgas» skatā, bet Petjas Trofimova tēlā ieraugām jauno un talantīgo, slimo un dumpīgo Eduardu Veidenbaumu. Sajūtam revolūcijas priekšnojautas, dzirdam, kā plīst un drūp arī Ziemas pils kristāls, un apjaušam, ka arī Lopahins nebūs saimnieks uz ilgu laiku.

Ķiršu dārzs (1903) ir A. Čehova pēdējā luga, kuru viņš raksta jau neārstējami slims – tā ir savā ziņā slimības un miršanas vēsture. Mirst ne tikai ķiršu dārzs, bet arī Krievijas patriarhālā, vidēji turīgā vai finansiāli novājinātā muižniecība, tās dzīvesveids. Bet Parīzē tai laikā notiek Vispasaules izstāde, sadzīvē ienāk elektrība, izmēģinājuma kārtā gaisā paceļas pirmais cepelīns, ikdienā ielaužas cits dzīves ritms. Lugas zemstrāvās slēpjas iracionālas bailes un beigu gaidīšana. Tā uzrakstīta laikā, kad labi pazīstams ir simbolisma virziens, arī lugas nosaukums ir simbolisks, tāpēc pieļauj abstrahēšanos no sadzīviskā un reālistiskā. Ditas Lūriņas režija tiecas vispārināt tēmu par iznīkstošo sabiedrības slāni un «zaudēto paradīzi», lai nedominētu sadzīve, bet problēma. Turklāt miršanas stāstu Čehovs nav rakstījis kā traģēdiju, tāpēc būtisks elements ir distancēšanās – klaunāde, groteska. 

Lūriņas izrāde ir ļoti skaista: to veido trausla matērija – putekļi, stikls un zīds. Kostīmu māksliniece Liene Rolšteina visu ansambli ietērpusi pelēkos, piekļāvīgi plandošos tērpos; aktieru sejas klāj mironīgi bāls grims. Aigara Ozoliņa scenogrāfijas galvenais elements ir septiņas krāšņas stikla lustras. Mārtiņa Feldmaņa gaismu partitūras pamatā ir vēso un silto gaismu saspēle. Dominē vēsi zilganā, spokainā gaisma, bet, saulei austot vai rietot, lustras iedegas krāšņās, zeltainās gaismās, atdzīvinot bērnības, jaunības un laimes atmiņas. Bieži izmantots divdaļīgs gaismojums: augšā siltās, lejā – vēsās gaismas, iezīmējot varoņu nedrošo svaidīšanos starp atmiņām, cerībām un auksti cinisko realitāti. «Būt vai nebūt» noskaņojumu pastiprina arī līdzteku virves (slackline treneris Uģis Čakars), kas parādās drīz pēc Raņevskas ierašanās muižā un tiek izmantotas līdz pat izrādes pirmā cēliena beigām. Visu laiku tās saglabājas skatuves priekšplānā virs atsegtās orķestra bedres. Balansēšana uz virves, turēšanās pie rokas, krišana bezdibenī ir daļa no horeogrāfa Aleksandra Ļimina radītās kustību partitūras – līdzsvara meklēšanas pasaulē, kas mainās. 

Rēgu vilciens

Izrādes varoņi ierodas kā sapņa materializācija. Hamlets: «Ak, nomirt, aizmigt! / Vēl miegā varbūt sapņot.» Tumsu vispirms pāršķeļ spējš troksnis – atsitas lūkas vāks, gaismas starā izgaismojas divi stāvi – Lopahins (Sandis Pēcis) un istabene Duņaša (Agnese Jēkabsone) uz perona gaida Raņevsku. Pavīd Jepihodovs (Kaspars Kārkliņš), aizslapstās Petja (Rolands Beķeris). Senlaicīgās skapja spoguļdurvis izgaismojas kā tvaika mutulī piebraucis vilciens. No pavērtajām skapja durvīm putekļainā, aizmirstības klātā telpā izbirst grupiņa cilvēku. Pāris reizes telpa izskatīsies kā baltām ziedpārslām piebirusi, bet pārsvarā grīdu klāj pelniem vai putekļiem līdzīga substance. Mizanscēnas bieži veidotas tā, lai mēs šos cilvēkus uztvertu kā kopumu. Cieši saspiedušos ļaužu pulciņš zīda tērpos kā uz šaura ledus gabala pavasara plūdos – laika straume viņus aiznesīs atklātā jūrā. Skaidri jaušama viņu bezspēcība un nevarība jaunā laikmeta priekšā.