Misija izrādījās neiespējama

Jaunās sezonas ievadā skatītājiem tika neuzkrītoši atgādināts, ka šī vēl nav jubilejas sezona, kas sāksies 2020. gada rudenī. Taču vēlākie notikumi, jau pēc trīs pirmizrāžu palaišanas tautās, liek bažīties, vai viss līdz šim jubilejas sezonai saplānotais nebūs jāizmet papīrgrozā. Brīdī, kad top šī recenzija, ir zināms, ka aktieru vairākums izteicis neuzticību teātra mākslinieciskajam vadītājam Dž. Dž. Džilindžeram, kurš sapulces brīdī atradās ārpus valsts, ka režisors no Indijas izteicis gatavību amatu atstāt un it kā neiestudēs otru šajā sezonā iecerēto izrādi – Maksa Friša Santakrusu.

Ir daudz nezināmo, bet skaidrs ir tas, ka par vienu no dzirkstelēm kļuva tieši Reja Kūnija komēdijas Neiespējamā misija iestudējums pat ne rezultāta, bet procesa dēļ – iegāza režisora atklātība, ka vienīgais iemesls, kāpēc atkal tiek iestudēts šis Kūnija opuss, kas reiz bijis teātra repertuārā, ir nepieciešamība iekasēt iespējami daudz naudas. 

Tagad galvenais, lai gāzēji spētu precīzi definēt, ko vēlas redzēt teātra priekšgalā nākotnē un kādam jābūt mākslinieciskajam kursam. Ja godīgi, pēc 2019./2020. gada sezonas sākuma izrāžu trijnieka ir grūti formulēt, kāds šis kurss ir bijis līdz šim. 

Smejas par situācijām

Negribu vairs simt pirmo reizi skaidrot, ka kritiķi nav pret komēdijām, bet pret paviršiem, neradošiem iestudējumiem, kuros aktieri iemācās tekstu un režisors sastutē mizanscēnas, un ir skaidrs, ka uz skatuves esošie ir atnākuši atpelnīt savu stundu likmi. Kūnija komēdijas uzveduma gadījums ir hrestomātisks, jo ilustrē teātra vadības (ne jau viena Džilindžera) attieksmi pret komēdijas iestudējumu. Tātad – ņemam Kūniju, jo uz šo uzvārdu nāk publika. Tas nekas, ka šī luga jau 1998. gadā Dailes teātrī bijusi iestudēta ar nosaukumu Glābjas, kas var! – nosaukumu taču var arī nomainīt. Tulkosim gan no jauna, ne tāpēc, ka divdesmit gados valoda būtu neiedomājami attīstījusies, bet jādod taču iespēja pašam režisoram saņemt autortiesības par tulkojumu vairāku gadu garumā, jo izrādes mūžs, kā mēs ceram, būs ilgs. Ieliksim lomās labus aktierus, bet nepārspīlēsim ar dekorāciju. Aknas laukā negāzīsim, galu galā mēs taču saprotam, ka cilvēki nāks vienkārši smieties. Un latviešu skatītājs, kā zināms, smieties sāk brīdī, kad izlasa, ka izrāde ir komēdija. 

Kūnija komēdiju popularitāte slēpjas to sižeta pavērsienu paradoksalitātē un neparedzamībā – arī šajā lugā, kuras izejas punkts ir fakts, ka vienam taksistam ir divas sievas, vieni meli rada nākamos, tie blīvējas arvien trakākās mutācijās, sasniedzot absurda līmeni. Tas strādā, ja luga nav zināma, – līdzīgi kā nav jēgas iestudēt Agatas Kristi Peļu slazdu ātrāk kā gadus desmit pēc pēdējā iestudējuma, jo ir vajadzīga publika, kas nezina, ar ko viss beigsies. Kūnija luga ar dažādiem nosaukumiem ir rādīta Liepājā, ar to viesojušās krievu kompānijas (starp citu, viņu piedāvātais nosaukums Pārāk precējies taksists ir salīdzinoši asprātīgākais no visām zināmajām versijām). Turklāt šo sižetu iecienījuši arī amatierteātri, uz kuriem akurāt var attiecināt Džilindžera frāzi par meistarības pārbaudi, jo situāciju komēdija prasa dzelžainu ritmu un prasmi izraisīt smieklus, aktierim neākstoties. 

Skatītāju smieklus raisa pats situācijas absurdums un Kūnija teksta paradoksi, bet ne vienmēr veids, kādā tie tiek novadīti zālē

Dailes teātra jauniestudējumā neviens lieki neākstās, taču tā īsti komēdijas atslēgā spēlē apmēram puse aktieru. Pārliecinošākais šai kompānijā ir Lauris Subatnieks Stenlija lomā. Ne tāpēc, ka demonstrētu nez kādu izdomu, bet viņš precīzi izveido raksturu – diezgan pašpietiekamu «pofigistu», kurš dzīvo dīki un labprāt maisās visiem pa kājām. No diviem policistiem precīzāks savā lomā ir Gints Andžāns, kamēr Andris Bulis šķiet šajos spēles noteikumos mazliet apmaldījies un paliek teksta līmenī. Mārtiņš Upenieks augšstāva kaimiņa geja lomā demonstrē visus pieejamos štampus par seksuālo minoritāšu manierīgo uzvedību, bet konkrētajā sižetā no viņa tas arī tiek gaidīts. Tas, ka abas aktrises, maigi sakot, ir skeptiskas pret sev iedalītajām lomām, realizējas atšķirīgi – Rēzija Kalniņa Mērijas Smitas lomā savu niknumu ir pārvērtusi vulkāniskā skatuves enerģijā, kas konkrētajai lomai der. Vita Vārpiņa, kuras Barbaru interesē pamatā seksuālas attiecības ar dzīvesbiedru, uz pilnu klapi nespēlē – bet šajā gadījumā droši varētu to darīt. Taču pagaidām bez jebkādas individualitātes ir Arta Robežnieka Džons Smits – galvenais varonis, no kura tēlojuma mums vajadzētu nojaust, kāpēc viņam vajag šo dubulto dzīvi un kāpēc viņš ir tik abu dāmu iekārots. Un, galu galā, pa kuru laiku viņš brauc ar taksi? Robežnieks, kurš šīs lugas iepriekšējā iestudējumā spēlējis kaimiņu, tagad godprātīgi izskraida mizanscēnas un norunā tekstu.