Latvijas vēstures puzle

Ilgi gaidītais Aivara Freimaņa romāna inscenējums liekas ļoti iederīgs Ināras Sluckas režijas kopainā. Režisori interesē izvērsti personības un dzimtas stāsti, viņa iestudējumos izmato kino motīvus un stilistiku, notikuma centrā bieži vien atrodas šķietamais nevaronis vai antivaronis. Tādēļ gribētos teikt, ka Ināras Sluckas satikšanās ar Aivara Freimaņa romānu ir visai likumsakarīga. Režisore arī vairākkārt uzsvērusi, ka viņu ļoti personiski uzrunā romāna tēma un tās risinājumi. 

Izrādes koordināšu sistēma

Aivars Freimanis stāstam atvēlējis ļoti plašu atvēzienu. Romāns sākas kara pēdējā gadā, kad Kurzemes piekrastē vēl komandē vācieši, bet jau jaušamas Lielvācijas varenības beigas. Savukārt pēdējās romāna lappuses iezīmē varas maiņu pagājušā gadsimta 90. gados. Aptvert to visu izrādes laikā ir gluži neiespējami, tāpat kā izsekot plašajām un sazarotajām personāžu dzīvēm. Ināra Slucka kā izrādes režisore un dramatizējuma autore ļoti apzināti un mērķtiecīgi skatienu koncentrējusi uz trim – Ingus Zuša jeb Ņurņika, Ako Vītolvalka un Alberta Sniedzes – dzīvesstāstiem. Izrādes koordināšu sistēmā tā iezīmējot trīs galējos punktus jeb trīs dažādās izvēles: Alberta Sniedzes aktīvo darbību nacionālo partizānu rindās, Ako Vītolvalka pievienošanos pirmajiem komjauniešiem un Ņurņika nodevību ķēdi, kas noved pie čekas ziņotāja statusa. Šādas izvēles visai ironiskā veidā iezīmē arī pats autors, romāna epilogā skolas parādes plāksnīti, ka šeit mācījies no buržuāzisko nacionālistu rokas kritušais komjaunietis Ako Vītolvalks, nomainot pret jaunu uzrakstu, kas vēsta par varonīgo latviešu nacionālo partizānu komandieri Albertu Sniedzi. Tieši tik absurds ir laiks, kas maina vienus varoņus pret citiem, joprojām atstājot aktuālu jautājumu par viņu paveikto un cilvēciskajām izvēlēm. Kopā ar šiem trīs izceltajiem dzīvesstāstiem izrādē ienāk apkārtējo Aizsilciema iedzīvotāju ikdiena.

Tik absurds ir laiks, kas maina vienus varoņus pret citiem

Aivara Freimaņa romāns ir ļoti kinematogrāfisks. Ar kinorežisoram raksturīgu kodolīgu un spilgtu ainiņu virknējumu autors būvē dzīves plūdumu piejūras ciemā. Sīkas, pirmajā acumirklī it kā nejaušas detaļas atklāj cilvēku paradumus un raksturu, piešķirot visam notiekošajam dokumentalitātes neitrālo garšu. Virknējot ainu pie ainas, lasītāja iztēlē top Aizsilciema un tā iedzīvotāju ikdiena. Izrādes veidotāji ir atteikušies no sadzīviskās konkrētības. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša radītās skatuves centrā atrodas vien ēkas siena ar logu. Daži precīzi izvēlēti rekvizīti iezīmē darbības vidi: galds, sols, improvizēta gulta liecina par kādu iekštelpu ainu, savukārt pilnīgi tukša telpa vai saslieti baļķi norāda uz lauka ainām. Absolūti attīrīta, ļoti konkrēta un vienlaikus ļoti nosacīta darbības vide. Logs, kas ļauj ieskatīties notiekošajā un vienlaikus aiz kura nepaveras ainava. Perspektīvas neesamība. Izrādes estētika raisa asociācijas ar Roja Larsona kino valodu.

Mārtiņa Vilkārša lakoniskā scenogrāfija ir ļoti uzrunājoša un asociācijas raisoša. Līdz ar skatuves ripas griešanos siena griežas kā vēstures rats, atklājot arvien jaunas «dekorāciju maiņas» un vienlaikus paliekot nemainīga. Tā ir arī kā grāmatas lappuse, kas šķir un šķir uz priekšu notikumus. Vai kā milzu putotāja liekšķere, kas kuļ krējumu. Sakulsies sviestā vai ne? Izrādē ir daudz sīku brīžu, kurus piefiksējot un atpazīstot, veidojas papildu poētiskais slānis. Bet vienlaikus izrādē ir arī daudz notikumu un ārējās darbības, kuras izsekošana aizņem visu skatītāju uzmanību. 

Laiks, kurā dzīvojam

Nosacītā dekorācija tikai īsi piefiksē darbības norises laiku. Uz sienas mainās vadoņu fotogrāfijas. Tik ļoti attīrīta skatuves telpa prasa ar dubultu intensitāti pieslēgties notiekošajam, lai saprastu, par kuru laiku konkrētā brīdī notiek skatuves vēstījums. Režisore ļoti principiāli un iedarbīgi ir izmantojusi valodas, kas līdz ar laiku maiņām sāk dominēt Latvijā: Matiasa Knolla oberleitnants ar visiem runā tikai vācu valodā, savukārt padomju laikus un tiem līdzi nākošo krievu valodu uz skatuves uznes Oļega Jurjeva un Artjoma Antonova dažādu rangu sarkanarmieši. Šis valodas lietojums izrādē ir iedarbīgs, jo ne visi zālē sēdošie, tāpat kā Aizsilciema iedzīvotāji, pārvalda valdošās varas valodu, līdz ar to neizpratne «ko viņš teica?» no skatuves pārpūst zālē. Mirklīgais skatītāju diskomforts palīdz saprast apstākļus un situācijas, ko nākas ikdienā piedzīvot izrādes varoņiem, un paver kaut nelielu ieskatu tā laika dzīvē. Taču šādu saslēgumu nav daudz. Daudz vairāk ir īsu, informatīvu ainiņu.