Pēc Gundara Grasberga Olli (no labās) un arī Ulda Anžes Jones uzskata, galvenais ir iedegt zaļo gaismu lieliskajam izgudrojumam. Foto – Kristaps Kalns

Jautājums par sirdsapziņu

Juhas Jokelas «Finlandizācija» Latvijas Nacionālajā teātrī

Valters Sīlis manā skatījumā ir īpašs režisors. Viņam piemīt reta brīvības izjūta. Proti, viņš nav sava «es» vergs, un tas konkrēti izpaužas kā neierasta spēja kalpot citiem cilvēkiem – vai tā būtu jaunrades sfēra vai ģimene, vai kolēģi. Citiem vārdiem, kalpot dzimtajai zemei. Runājot par mākslu, pats režisors vienā no intervijām reiz uzsvēra, ka «ir svarīgi veicināt apziņu, ka mēs visi vienā vai otrā veidā piedalāmies politikā» (Teātra Vēstnesis, 2016/II) Viņam tas patiesi arī izdodas. Arī Edīte Tišheizere raksta, ka «viņš ir viens no tiem jaunās – pagaidām vēl jaunās – paaudzes režisoriem, kas uztver teātri kā iedarbīgu instrumentu sabiedrības labošanai» (Teātra Vēstnesis, 2017/IV). Jāpiebilst, ka Valters Sīlis strādā ne tikai Nacionālajā, bet arī Dirty Deal Teatro, un ir viens no dibinātājiem. Tieši tur dzimušas Sīļa pirmās izrādes, kas noteikušas viņa pilsonisko pozīciju – izmantot teātra spēku patiesības un brīvības labad.

Tagad Nacionālajā teātrī atkal ir tapusi izrāde Finlandizācija, kas apelē pie sirdsapziņas katram no mums. Droši varu apgalvot: īsts triumfs. Esmu pārliecināta, ka tas ir darbs, kas kā mazās formas izrāde tiks nominēts Spēlmaņu nakts balvai (to, starp citu, tviterī minējuši jau arī skatītāji). Finlandizācija ir no tiesas uzteicams iestudējums. 

Uzvaru savā ziņā ļauj paredzēt luga. Tās autors ir somu dramaturgs Juha Jokela (dzimis 1970). No viņa sešām lugām viena, Fundamentālists, iestudēta JRT (2008). Luga Finlandizācija ir tapusi pirms trim gadiem, tā vēsta par medicīnas iekārtu, kas radīta nelielā Somijas zinātnes centrā AS Somnimag, un tagad galvenais jautājums – kur rast ieinteresētus partnerus, kas būtu ar mieru iegādāties šo ļoti dārgo, bet slimniekiem noderīgo aparatūru. Beigu beigās piedāvājumam reāli atsaucas Krievija. 

Zīmīgi, ka lugas darbība notiek no 2013. līdz 2015. gadam, tas ir, laikā, kad 2014. gadā tiek okupēta Krima. Politiskais notikums ir kā lakmusa papīrs lugas personāžam. Bet galvenais – tas ir jautājums, kas tiek uzdots katram no zālē sēdošajiem. Šajā kontekstā ļoti principiāls ir režisora teksts izrādes programmiņā: «IBM, HUGO BOSS un vēl daudzas citas privātas kompānijas 20. gadsimta 30. gados un 2. pasaules kara laikā sadarbojās ar nacistisko Vāciju. HUGO BOSS radīja formas tērpus, savukārt IBM radīja uzskaites kartīšu sistēmu, kura tika izmantota iznīcināmo cilvēku uzskaitei. Abas kompānijas vēl joprojām ir veiksmīgi uzņēmumi.» Tādēļ jo sevišķi principiāli ir Valtera Sīļa izteikuma beigu vārdi: «Man šīs lugas iestudējums ir iespēja izteikt kaut ko ļoti personīgu, jo šādos un līdzīgos gadījumos sirdsapziņa liek par sevi manīt, lai arī kāda izvēle tiktu veikta.» Jā, Valteram Sīlim ir izdevies tas, kas ir reti panākams. Jautājumu par sirdsapziņu pavērst kā bultu pret katru no mums.

Taisto, Ivara Kļavinska varonī, jaušams milzīgs pārliecības spēks, tik mokpilna ir pretestība pierunāšanas lavīnai. Foto – Kristaps Kalns

Darbības sākumā mēs redzēsim nelielu sēdi, ko vada Somijas ārējās tirdzniecības ministre Hannele Virta (Daiga Gaismiņa). Visi skatītāji var ērti sekot notikumiem, jo publikas rindas ir izkārtotas abās zāles pusēs, bet darbības vieta ir tām pa vidu. Šis laukums arī ir pārdomāti iekārtots (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš). Galdiņi ar lieliem datoriem ir izvietoti četros stūros, tādēļ skatītāji abās pusēs visu var labi saredzēt. Bet vidū, kad vajag, ir vai nu liels galds, vai tikai krēsli. Tā ir galvenā telpa izrādes darbības personām. 

Žurnāli