Bilde nav noņemta

Redziet, bilde jau ir noņemta, labi vēl, ka neuznes uz balkona, kur ir mirušie. Nacionālajā teātrī ir tāds joks – skaties, skaties, nonāksi balkonā, tad tu redzēsi! (..) Es netaisu skuju taku. Nevar neko paredzēt. Mēģināsim Valmierā vilkt, celt un darīt, kurss ir uzņemts, un esam sākuši strādāt, viss veidojas. Bet vai tad es zinu – pēkšņi nepieņems un izmetīs, tas taču arī ir vienkārši, – tā režisore Indra Roga teica intervijā laikrakstam Kultūras Diena 2017. gada septembrī, īsi pirms Klūgu mūka pirmizrādes Nacionālajā teātrī un tai sekojošās pārcelšanās uz Valmieru.

Šis nebūs stāsts par to, cik labi vai slikti režisore Indra Roga divas sezonas – no 2017. gada septembra līdz 2019. gada maijam – virzījusi un veidojusi Valmieras teātra māksliniecisko programmu. Vēl jo vairāk šis nebūs stāsts par iemesliem, kuru dēļ šobrīd Valmieras teātrim mākslinieciskā vadītāja atkal nav. No malas skatoties, divu gadu distancē nevar neredzēt dažas izmaiņas trupā un uzaicināto viesrežisoru atšķirīgās sekmes gan darbā ar aktieriem, gan trāpījumā uz publiku, bet nekas no tā nav viennozīmīgi ar plus vai mīnus zīmi vērtējams. Laiks ir bijis pārāk īss, lai tā ieguvumus vai zaudējumus vispārinātu ilgtermiņā. Vismaz publiski līdz šim Indrai Rogai un Valmieras teātra direktorei Evitai Ašeradenai arī izdevies iztikt bez skaļas teātra iekšējo lietu kārtošanas, un jācer, ka tā arī paliks. Vēl vairāk – 2019. gada rudenī Valmieras teātris jaunu sezonu atklāj ar divām Indras Rogas un Mihaila Gruzdova kopīgi veidotām Latvijas Kultūras akadēmijas t.s. Valmieras kursa studentu izrādēm, simboliski atvērdams durvis nākotnei un dodams zīmi, ka darbs turpinās. 

Tāpēc šis būs stāsts tikai par tām pieturzīmēm, ko divu gadu laikā, Indrai Rogai oficiāli esot Valmieras teātrī savējā, nevis ienācēja statusā, atstājuši viņas pašas iestudējumi – Rūdolfa Blaumaņa Vidzemnieki (2018), Viljama Šekspīra Hamlets (2019) un kopā ar Mihailu Gruzdovu Knuta Hamsuna Viktorija (2019) divās versijās. Žurnāla iznākšanas laikā būs notikusi arī otra studentu pirmizrāde – 731. solis pēc Fjodora Dostojevska romāna Noziegums un sods motīviem.

Indra Roga režijā nekad nav gājusi vienkāršus un drošus ceļus. Tiklab Valmierā, kā Rīgā – atbildība pret lielo skatuvi un būtiskām tēmām, sarežģīti, lielākoties pašas dramatizēti vai kā citādi aktualizēti teksti (Vidzemniekos virkni Blaumaņa stāstu līdzējusi dramatizēt Justīne Kļava, savukārt Hamletu režisore kopā ar titullomas tēlotāju Mārtiņu Meieru iztulkojusi no jauna), liels aktieru ansamblis (Vidzemniekos un Hamletā praktiski visa Valmieras teātra trupa, Viktorijā viss LKA aktiermākslas 3. kurss). Neapšaubāms inscenētājas vēriens un savs, līdz dažbrīd bezdibenīgam dziļumam izdomāts un izaudzēts vēstījums. Ticu, ka režisore savās izrādēs var pamatot katru noti un galvas pagriezienu. Cita lieta, ka ne vienmēr skatītājs tam tiek līdzi. Un ne vienmēr tas, kas pašam skaidrs līdz sirds asinīm, ir pārtulkots saprotamā mērķa valodā. Tomēr ir vismaz trīs zonas, kas Rogas pēdējo gadu Valmieras izrādēs ļoti pievelk.

Polifoniskā pasaules kārtība 

Viens no Indras Rogas režijas rokraksta raksturīgākajiem elementiem ir daudzos līmeņos konstruēts skatuvisko zīmju un nozīmju kopums. Dažu izrāžu kontekstā gribētos teikt – krāvums. Visa kā ir šausmīgi daudz – piesātināts teksts, plašs personāžs, kurā primāro sižetu mēdz papildināt dubultnieki, kori u.tml., vairāklīmeņu telpa, gaisma, nereālistiska kustību valoda, mūzika.... Grūti skatīties, ja zīmju gan ir daudz, bet tās nozīmē vienu un to pašu, savukārt intriģējoši, ja zīmes ir pietiekami noslēpumainas, tomēr ļaujas minējumiem un interpretācijām. 

Hamletā bagātīgu vielu piedāvā pati luga. Šekspīra pasaulē viss ir saistīts – lielās kosmosa kārtības nobīdes ietekmē cilvēkus, savukārt cilvēku kļūdas un vājības pakāpeniski eskalējas tik tālu, ka sašķoba arī pasaules ēku. Kaut ko konceptuāli līdzīgu reprezentē scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša veidotā skatuves pasaule, kas darbojas vairākos līmeņos. Slīpais paaugstinājums, kas sākotnēji atgādina pludmali, pamazām transformējas par skatuvi, kur no zemgrīdas lūkas (precīzs sveiciens Šekspīra laika teātra «specefektiem») izlien izteikti butaforiskais Janusa Johansona vecais Hamlets vai skatuves augšējā līmenī skulpturālā mizanscēnā sastingst sarkani ģērbtie Kārļa Freimaņa Klaudijs un Ievas Puķes Ģertrūde. Bet tikpat labi slīpā puslode ir tāda kā zemeslodes ilūzija, uz kuras horizonta līnijas, gravitācijas pasargāti, ķepurojas visai nožēlojami ļautiņi, bet fonā kosmoss dzīvo savu dzīvi – tur peld ūdensradības, aptumst mēness, tur tumšos viļņos lēnām nāvē aiziet Elīnas Hanzenas Ofēlija. Savukārt zemes līmenī spēles laukumu ierobežo kaut kas līdzīgs augstam dzīvžogam – sienas, caur kurām var gan redzēt, gan dzirdēt. Aiz tā spīd gaisma, no tā kā no sava slepenā kabineta iznāk Riharda Jakovela noslēpumainais Horācijs. Izrādes pirmajā ainā šī sabiedrība asociējas ar jautru pludmales atpūtnieku bariņu, kas brīvdienu skurbulī sabirst ne tikai dažādā reibuma pakāpē, bet arī no dažādiem laikmetiem. Bet, kad, priecīgi palekdamās, šī kompānija savāž pludmales saulessargus un no tiem nobirst konfeti lietus, top skaidrs, ka ballīte ir beigusies un tālāk sekos paģiru rīts. 

Intriģējoši, ja zīmes ir pietiekami noslēpumainas, tomēr ļaujas minējumiem un interpretācijām

Viktorijas vide, gluži pretēji Hamletam, ir pat ļoti lakoniska. Mākslinieces Pamelas Butānes radītā telpa ir gaiša un tīra, taisnas, strukturālas līnijas, gaismēnu spēles, daži balti krēsli, kubi un taisnstūri, kuriem nozīmi izrādes jaunieši piešķir paši. Uzraksta ar krītu uz sienas vārdu «mīlestība» – ar lielākiem vai mazākiem burtiem, atkarībā no temperamenta. Skrien, krīt, apskaujas, skūpstās – kustību partitūra šoreiz tiešām ir mērķtiecīga iekšējā stāvokļa vizualizācija (kustību konsultants izrādes pieteikumos nav atrodams, tātad – režisoru un pašu aktieru nopelns). Plikas kājas, balta, gaiši zila, silti brūna krāsa kostīmos, kas vienlīdz uztverami gan kā mūsdienīgi, gan universāli. Vienlaikus skaidra un daudznozīmīga pasaule.