Tektoniskas pārmaiņas

Starp diviem Teātra Vēstneša numuriem dažu mēnešu laikā gandrīz pilnīgi ir sagruvusi māksliniecisko vadītāju sistēma Latvijas teātros. Palikuši tikai divi – Alvis Hermanis JRT un Oļegs Šapošņikovs Daugavpils teātrī. Maijā pēc divu gadu darba atlūgumu iesniedza Valmieras teātra mākslinieciskā vadītāja Indra Roga, jūnijā Latvijas Leļļu teātra direktors, uzklausījis aktieru protestus, pārtrauca darba attiecības ar Ģirtu Šoli. Nupat septembra beigās Dailes teātra aktieri noformulēja funkcijas, kas būtu pildāmas mākslinieciskajam vadītājam, un, uzskatīdami, ka Dž. Dž. Džilindžers tās ir ignorējis, izteica viņam neuzticību, bet direktors pieņēma viņa atlūgumu. Tās ir tektoniskas pārmaiņas. Divos gadījumos tām sekoja aktieru atklātās vēstules publiskajā telpā un skaidrojumi, kāpēc viņi vairs nav varējuši samierināties ar eksistējušo kārtību. Tikai Valmieras teātrī varas pārdale notikusi ar minimālām ārējām izpausmēm. 

Lai neņem ļaunā valmierieši un leļļinieki, kuriem notikumi viņu teātrī griež sāpīgi, bet no šiem samilzušajiem trumiem dziļākais, man liekas, ir Dailes teātra gadījums. Jo tas vislielākajā mērā attiecas arī uz citiem Latvijas teātriem. Gadiem kritiķi savā bariņā ir klaigājuši par to, ka Dailes teātrī māksla lielākoties notiek mazajos spēles laukumos elitei, bet lielajā, tūkstošvietu zālē notiek… tas tomēr ir jāpasaka – publikas notrulināšana. Džilindžeram taisnība, šā žurnāla sarunā ar kritiķiem minot faktu, ka Dailes teātrim ir vislielākā auditorija. Un tieši tāpēc, ka tik liela, tā ietekmē kopainu kā, piedodiet par salīdzinājumu, nepotēti bērni: kad kritiskā masa ir sasniegta, atgriežas šķietami izzudušas slimības. Cilvēks pierod pie visa, arī pie izklaides kā teātra vienīgās jēgas un nozīmes. Protams, arī saspringtais laiks, kurā jādzīvo, runā par labu izrādēm, kas nes izklaidi un aizmiršanos. Bet lielākais Latvijas teātris nevis pretojas šai strāvai, nevis sniedz patiesību, ka smagā ikdiena vēl cilvēka dzīvē nav viss, bet tikai rauj iekšā aizmiršanās virpulī. Un tad, aizgājis, teiksim, uz JRT, kur nu uz vecākām izrādēm biļetes var diezgan brīvi nopirkt, tāds uz aizmiršanos tendēts skatītājs iet ārā no Melnā piena, jo vienkārši nav pieradis domāt metaforās un līdzībās. Un varbūt domāt vispār, bet tikai ļauties meldijām un smiekliem. Skaidrs, ka katram teātrim ir savs uzticamais pielūdzēju loks, bet ir arī publikas daļa, kas gatava iet «uz teātri», neprasot pēc tā adreses un mākslinieciskās programmas. Un tieši šo publikas daļu – lielu! – bīstami skar tādas mākslinieciskās programmas neesamība.

Laiks nav viegls. Naudas trūkst. Un tieši tāpēc! Tieši tāpēc māksla nedrīkst iet tikai vieglo ceļu. Tieši tāpēc ir jābūt tai mākslinieciskajai programmai – lai ideālai, lai neizpildāmai. Ja latiņa ir nesasniedzamā augstumā, tad, tiekdamies uz to, varbūt pārlēksim pāri galvai. Ja tā ir pārvarama ar minimālu piepūli, tad turpat ap jostasvietu vien paliksim.