Teātris un tā dubultnieks

Atzīstot to vai neatzīstot, apzināti vai neapzināti, būtībā publika mīlestībā, noziegumā, narkotikās, karā vai dumpī meklē transcendentu stāvokli, poētisku stāvokli.

Nežēlīgais teātris tika radīts, lai atjaunotu teātrī kaislīgas un konvulsīvas dzīves koncepciju; un ar nežēlību, uz kuru tas vēlas balstīties, jāsaprot tieši šāda ekstrēma nepielūdzamība un galēja scēnisko elementu kondensācija.

  Tāpēc šī nežēlība, kas vajadzības gadījumā būs asiņaina, bet nebūs tāda vienmēr, saplūst ar striktas morālās šķīstības jēdzienu, kas nebīstas dzīvei maksāt to cenu, kas tai jāmaksā.

1. Attiecībā uz saturu

Respektīvi, attiecībā uz sižetiem un izmantotajām tēmām.

Nežēlības teātris izvēlēsies sižetus un tēmas, kas atbilst mūsu laikmetam raksturīgajam nemieram un uzbudinātībai. Tas negrasās atstāt kino ziņā uzdevumu izplatīt mītus par cilvēku un moderno dzīvi. Bet tas to darīs pats sev raksturīgā manierē – respektīvi, esot opozīcijā pasaules ekonomiskajām, utilitārajām un tehniskajām pārmaiņām, tas atdzīvinās interesi par lielu trauksmi un dziļām, būtiskām kaislēm, ko modernais teātris noslēpis zem pseidocivilizētā cilvēka virskārtas.

Šīs tēmas būs kosmiskas, universālas – interpretētas pēc visvecākajiem tekstiem, kas ņemti no senajām meksikāņu, indu, jūdu, irāņu un citām kosmogonijām.

Atsakoties no psiholoģiskā cilvēka ar tā precīzi definētajām jūtām un raksturu, tas vērsīsies pie totālā cilvēka, nevis  sociālā, likumiem pakļautā un dažādu reliģiju un priekšrakstu deformētā cilvēka.