Abpus bezdibeņa
Eksperimentālais teātris Krievijā
Šobrīd Krievijas teātrī ir unikāla situācija – vairs nedarbojas ierastais pēctecīgas attīstības modelis, kad viens mākslas virziens nelielas revolūcijas rezultātā likumsakarīgi nomaina iepriekšējo. Tieši tāds skats uz vēsturisko perspektīvu bija ierakstīts visās padomju laika mācību grāmatās, un to pamatoja marksisma un ļeņinisma postulāti, bet 1934. gadā iedēstītais sociālistiskais reālisms uz ilgu laiku nobendēja režijas daudzveidību.
Padomju laikā Krievijas režijā eksperimentālam virzienam nebija nekādu izredžu, un jebkuri centieni paplašināt mākslinieciskās izteiksmes robežas atsitās pret plašai publikai saprotamo psiholoģisko ikdienas patiesību. Labs piemērs ir Jurijs Ļubimovs, kurš Tagankas laukuma teātrī mēģināja demonstrēt savu atšķirību, piekarot pie sienas Brehta, Meierholda un Vahtangova portretus, bet varas spiediena rezultātā bija spiests šo rindu noslēgt ar Staņislavska bildi.
Cilvēki formāli eksistē vienā zemē un laikā, bet faktiski dzīvo uz dažādām planētām un atšķirīgos laikmetos
Pirmais vērienīgais mēģinājums mainīt iesīkstējušo status quo notika 20. gadsimta 80. gadu beigās, kad radās vairāki eksperimentāli teātri. Kā rakstīja teātra pētnieks Aleksandrs Sokoļanskis, tā bija «savā ziņā unikāla iespēja radīt eksperimentālo teātri tukšā vietā un par valsts naudu [..] Cerībā, ka jaunie teātri radīs savu repertuāru, iegūs savu skatītāju, pašos pamatos mainīs skatuves mākslas situāciju un dosies iekarot pasauli. Bet viņu vietā tūlīt pat atnāks nākamie novatori. Jo teātra sabiedrībai, bez šaubām, bija skaidrs, cik dziļā krīzē tā atrodas.» Radās vesela jaunās režijas plejāde – Romāns Kozaks, Kļims, Boriss Mirzojevs, Boriss Juhanaanovs, taču tā drīz vien izsīka, jo nespēja turēties pretī sabrukumam un finanšu grūtībām, ko pārdzīvoja valsts.