Žēlabas un risinājumi igauņu teātrī

Teātrī ir krīze. Viss ir pelēks, garlaicīgs, nolietojies. Bijušos slavas laikus atceras vien reti sirmgalvji – laikus, kad teātrim vēl bija nozīme, kad tur notika būtiskas lietas, kas vienoja masas. Laikus, kad teātris vēl sludināja patiesību, ienesa svaigas vēsmas arī citās mākslas sfērās un sniedza tik nepieciešamo cilvēcīgo mierinājumu.

Runājot par krīzi

2019.gada rudenī Igaunijā jau atkal runā par teātra krīzi. Teātri pastāv, bet to daudzums, necilvēciskos apmēros pieaugušais jauniestudējumu skaits un jaunās trupas, kuras rodas kā sēnes pēc lietus, – viss šis milzīgais teātru tīkls, ko ne kritiķi, ne teatrāļi vairs nespēj pārraudzīt, – tomēr nav devis daudz tādu jauniestudējumu, kuri būtu kļuvuši par notikumiem – ne tikai kultūras, bet vēl mazāk sabiedriskajā arēnā. Protams, te ir skumja sakritība ar faktu, ka pirms gada, 2018. gada rudenī, teātris NO99 paziņoja par savas darbības pārtraukšanu. Tā bija trupa, kurai beidzot bija izdevies izvest starptautiskajā arēnā Igaunijas teātri kā preču zīmi. (Pēc teātra slēgšanas teātra vadītāji Ene Līsa Sempere un Tīts Ojaso ir iestudējuši vairākus uzvedumus ārpus Igaunijas.) Gandrīz katra NO99 pirmizrāde radīja sabiedrībā debates, dalīja cilvēkus atbalstītājos un pretiniekos, daļu skatītāju atmodināja, bet daļu aizvainoja. Un varbūt vēl svarīgāk bija tas, kā NO99 ietekmēja igauņu teātra estētiskos meklējumus, mūsdienu teātra mākslas izpratni un jauninājumus. Nelaimīga apstākļu sakritība – vienā laikā ar NO99 grande finale pagura un sabruka arī otra Tallinas meklējošākā trupa, Von Krahla teātris (šo rindu rakstīšanas laikā parādījās ziņa, ka Von Khrala teātris tomēr turpinās darbību ar jaunu režisoru un trupu, kuras sastāvā būs arī vairāki NO99 aktieri). Arī Tartu Jaunajā teātrī, kas ir NO99 un Von Krahla teātra analogs Tartu un noturējies jau desmit gadus, jauniestudējumi ir kļuvuši retāki un ir jūtams, ka iestājies pārejas vai spēku vākšanas laiks. Un kritikai nākas atzīt, ka avangards vairs neatrodas skatuves centrā.

Kritikai nākas atzīt, ka avangards vairs neatrodas Igaunijas skatuves centrā

Eksperimentālais teātris Igaunijā, protams, nav pazudis pavisam. Zināmā mērā radušos caurumu mēģina aizlāpīt mazās trupas, kuras ir izveidojušās uz teātra skolu absolventu bāzes. Tomēr ne pagājušogad durvis vērušais Paides teātris (atrodas Vidusigaunijas mazpilsētā Paidē ar 10 000 iedzīvotājiem), ne sevi kā indie teātri definējušais teātris Kelm, ne  piecus gadus Tartu strādājošais teātris Must Kast (Melnā kaste), kas pēdējā laikā pazīstams drīzāk kā bērnu un jauniešu teātris, nav spējuši sevi parādīt tik spēcīgi, lai varētu runāt par neatkarīgu teātra un pasaules redzējumu. Šķiet, ka šīs trupas drīzāk mēģina sekot nesasniedzami tāliem mērķiem un virzās uz priekšu pa sava  neskaidrā redzējuma šaubīgo virsmu.

Tomēr izlēmīgi pārtrauksim šo žēlabu dziesmu! Pirmkārt, dosim jaunajiem censoņiem laiku sevi pierādīt. Otrkārt, pavisam nenorakstīsim arī valsts teātrus. Dažkārt, par spīti plānveida ekonomikai un pienākumam izpatikt publikai, tur tomēr dzimst šis tas drosmīgs un pastāvošo tradīciju mainošs. Treškārt, neaizmirsīsim teātra skolu diplomdarbus un laikmetīgās dejas skatuves. Arī no turienes laiku pa laikam piesmakušajās teātru zālēs ieplūst jaunas dvesmas. Un, ceturtkārt, pa šo «dīķi» kā glābšanas riņķis peld arī viss, kam vajadzētu ietilpt tādā nenoteiktā terminā kā «skatuves māksla». Pēc teātra terminoloģijas tie būtu performatīvie mākslas darbi, kuri apvieno sevī teātra kā mākslas veida pamatelementus (vārds, kustību grafika, aktieru psihofiziskais raksturs utt.) ar citu mākslas veidu (pirmām kārtām vizuālās mākslas, bet mazākā mērā arī ar filmu, mūzikas, literatūras, arhitektūras u.c.) resursiem, pie tam īpaša uzmanība tiek pievērsta māksliniecisko zīmju krustošanai ar uzveduma vietas konkrēto realitāti: šīs teātra formas atslēgvārdi ir klātbūtne, dokumentālisms un personīgums; dažreiz tiešām arī kā performance – godīgi un tepat, uz vietas (piemēram, ja aktieris sevi pilnībā izsmeļ vai pat fiziski ievaino jeb apzināti noved sevi galējās situācijās). Biežāk gan tā ir dubultā kodēšana, «notēlota» realitāte, veikla publikas apmānīšana, kas nebūt nav vienkāršākais ceļš. Gluži pretēji – situācija kļūst vēl komplicētāka un spēles laukums vēl plašāks: rodas jauni  un jauni realitātes slāņi, iespēja izjust un pētīt jaunas proporcijas.