Kalnkājas kundze filmā Pie bagātās kundzes (1969)
Kalnkājas kundze filmā Pie bagātās kundzes (1969)

Kur man to gudrību likt?

Dailes teātra aktrise Zigrīda Stungure (1928 – 2010)

Savā dzejas un apceres grāmatā Vērpetēs Zigrīda Stungure atzina, ka  ir «nožēlojama fatāliste, nelietderīga sapņotāja un mistikā iestigusi romantiķe». Liktos nedaudz pārspīlēti, bet, pārlūkojot viņas radošās dzīves gājumu un tiekoties ar mākslinieci atsevišķās sarunās, saprotu, kāpēc spilgtā un noslēpumainā, ar kādu īpašu poētismu apveltītā aktrise sev devusi šādu vērtējumu.              

2006.gadā, uzaicināta sarunai par Dailes teātra vēsturi televīzijas filmai, ko veidoju kopā ar Mārīti Balodi, viņa atteicās no šādas iespējas, sakot, ka labprāt runātu par skatuves dzīves jaunību Liepājā un dažām lomām kino. Mani tas pārsteidza, jo likās, ka Zigrīda Stungure Dailes teātrī jutās kā savās mājās, jo tieši tur biju viņu redzējis vēl bērnībā, ieklausījies viņas neparastajā, teatrāli labskanīgajā balss tembrā, kas palika atmiņā arī tad, ja kopējo izrādes sižetu un notikumus pat neatcerējos (Hesiona B. Šova Māja, kur sirdis lūst, 1966). Biju sajūsminājies par viņas atveidoto Beatriči Liela brēka, maza vilna (1968) Ertneres iestudējumā, vitālo un sievišķīgi ironisko saspēli un dialogiem ar Jāņa Lagzdiņa Benediktu. Spilgti atcerējos viņas Annemari ne pārāk augstvērtīgajā A. Gailīša Tomasa Nipernādija uzvedumā (1969, rež. V. Vecumniece) un, protams, arī jaunāku laiku lomas un viņas režijas darbus. Saruna ar Zigrīdu Stunguri notika – bet vēlāk, visvairāk par  skatuves gaitu sākumu Liepājas teātrī.

Liepājas gadi

Zigrīda Stungure dzimusi 1928. gada 5. septembrī Aizputes pagasta Dzērves ciemā. Mācījusies Liepājas ģimnāzijā, 1950. gadā beigusi LPSR Teātra institūtu un kopā ar Mirdzu Mālkalni, Līviju Pečaku (Akurāteri), Veru Šneideri, Aleksandru Maizuku, Viktoru Zvaigzni u.c. bija institūta pirmais izlaidums. Aktrise ar lielu cieņu atcerējās savus brīnišķīgos pedagogus: Alfredu Amtmani-Briedīti, Juriju Jurovski, Veru Baļunu, Žani Katlapu, bet jo īpaši augstu vērtēja skatuves runas pedagoģi, leģendāro Olgu Bormani, kas iešķīla nekad neizdziestošu aizrautību ar vārdu. Pateicoties viņai, Z. Stungure studiju gados piedalījās A. Puškina piemiņai veltītajā daiļlasītāju konkursā, iegūstot pirmo vietu LPSR un ar ļoti labiem panākumiem piedaloties Vissavienības konkursā Maskavā. Sākotnēji aktrise dzeju runāja tāpēc, ka patika poētiskais vārds, bet vēlākajos gados, kad teātrī lomu bija mazāk, – izvēloties tādus autorus, kuru tekstu varēja runāt pirmajā personā, lai autoru domas kļūtu arī par pašas aktrises domu, par viņas personīgu vēstījumu. 

«Mēs ar Dzidru Ritenbergu abas bijām «jaunās, skaistās», Dzidra ļoti pozitīvi izturējās pret manu ienākšanu teātrī, jo viņai gribējās spēlēt draiskās, nerātnās meitenes, bet līdz manai ienākšanai viņai bija jāspēlē visas pozitīvās jaunās varones, un viņai to negribējās...»

Režisora Žaņa Braslas iestudētajā brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiku (1950) uzvedumā Zigrīda Stungure izveidoja dramatiski lirisku un reljefu Lienes tēlu partnerībā ar Valdemāra Zandberga Kasparu. Teātrī autoritāte un paraugs viņai bija režisors Nikolajs Mūrnieks, kurš spēja padziļināt katra tēla psiholoģisko motivāciju, atraisot aktrisē paļāvību saviem spēkiem un izteiksmes brīvību. Veiksmīga bija radošā satikšanās ar viņu 1952. gada Gorkija Jegors Buličovs un citi iestudējumā, kuram Nikolajs Mūrnieks kopā ar Vili Verneru  bija ne tikai izrādes režisors, bet arī atveidoja Buličova lomu. «Man laimējās spēlēt partnerībā ar pašu Mūrnieku – Jegorā Buličovā. Es, protams, būtu gribējusi spēlēt Šuru, viņa jaunāko meitu, bet to spēlēja Hēra Kīne. Man viņš iedeva Glafiru, es nevarētu teikt, ka par to būtu bijusi sajūsmā, bet kā Mūrnieks to uztaisīja! Vilis Verners un Nikolajs Mūrnieks bija pedagogi, viņi urdījās, nelikās mierā, meklēdami ļoti patiesu tēla dvēseles dzīvi...» 

Zigrīda Stungure – Beatriče izrādē Liela brēka, maza vilna (1968)

Asjas lomā Aspazijas Vaidelotē 1958. gadā

Liepājā Z. Stungures profesionālā meistarība atraisījās un pilnveidojās, saistoši spēlējot dažādas jaunu sieviešu lomas padomju autoru lugās, bet nozīmīgāku vērtējumu ieguva viņas trīs lomas klasikas darbos – Ģertrūde O. Balzaka Pamātē (1953, rež. Ž. Brasla), Ļiza I. Turgeņeva Muižnieku ligzdā un Ņina Zarečnaja A. Čehova Kaijā Nikolaja Mūrnieka režijā (abas 1954). 

Žurnāli