Trumpis - prasme spēlēties

Portretrakstu un interviju autori savus tekstus nereti sāk ar sarunu biedra ēdienu vai dzērienu kartes raksturojumu, ļaujot šai šķietami nesvarīgajai, sadzīviskajai detaļai kļūt par precīzu triepienu galvenā varoņa portretā. Kad darba dienas vakarā tiekamies uz sarunu, jaunais aktieris Agris Krapivņickis izvēlas melnu kafiju bez cukura, un šobrīd, rakstot šo rakstu, šķiet, ka šī detaļa neviļus izsaka arī kaut ko būtisku par Agra personību. 

Agris ir viens no šogad absolvējušā talantīgā, taču dažādu sarežģījumu vajātā Leļļu teātra kursa. Šobrīd kurss jau izšķīdis – daļa sākusi darbu Leļļu teātrī, daļa kļuvusi par brīvmāksliniekiem. Savukārt Agris kopā ar vēl vairākiem aktieriem, kas no kursa biedriem kļuvuši par domubiedriem, šobrīd atrodas, iespējams, visinteresantākajā karjeras punktā – kopā ar režisoru Elmāru Seņkovu, kurš nesen atstāja režisora štata vietu Nacionālajā teātrī, veido jaunu teātri. Ne teātra nosaukums, ne pastāvīgā mājvieta vēl nav zināma, tāpēc pagaidām jaunā trupa iestudēs Ģertrūdes ielas teātrī un Dirty Deal Teatro. Izziņota jau pirmā izrāde – leļļu teātra estētikā veidots teatrāls pētījums par vecu cilvēku aprūpētājiem pansionātos.

Šie jaunie aktieri un režisori nevēlas nodrošinātu dzīvi valsts teātru sienās

Elmārs Seņkovs, kurš kopā ar vairākiem Leļļu teātra kursa aktieriem radījis augstu novērtēto izrādi Medības, intervijās atzīst, ka ir noguris no kompromisiem, kas ir neizbēgami, strādājot lielā valsts teātrī, un vēlas kopā ar līdzīgi domājošajiem veidot cilvēcisku teātri. Šķiet, ka arī Agra Krapivņicka portrets ir organiska daļa gan no topošā teātra sejas, gan jaunas aktieru paaudzes. Arī teātra trupa Kvadrifrons pieder pie šīs paaudzes – sociāli atbildīgas, radoši urdošas, racionāli, bet ne sausi domājošas, spriedumos patstāvīgas un drošas. Šie jaunie aktieri un režisori nevēlas nodrošinātu dzīvi valsts teātru sienās, bet sanāk kopā un ķeras klāt pie viņus pašus interesējošām tēmām, nebaidoties aizskart arī sāpīgākos un sarežģītākos sabiedrības pieredzes punktus. Agris mūsu tikšanās laikā stāsta, kā viņš kopā ar citiem aktieriem pavada laiku pansionātos, lai sarunās ar vecajiem cilvēkiem un viņu kopējiem vāktu materiālu topošajai izrādei. «Tas ir ļoti smagi,» viņš atzīst, taču vienlaikus ir skaidrs, ka tieši šāda sabiedrībai svarīgu procesu antropoloģiska izpēte ir viņam tuvs teātra lauks. «Man patīk radošais process, meklējumi, pētīšana. Tur nekad nevar zināt, ko atradīsi. Tas man personiski ir vērtīgākais šajā profesijā, un domāju, ka tā būtu jābūt jebkuram aktierim. Man patīk dzīvs teātris, kas runā par cilvēku,» saka Agris.