Nekad neatlaid, nekad!

Kad sākas runas par to, ko kuram nozīmē teātris – gan no skatītāju, gan aktieru puses, tad, manuprāt, apliecinājums tam, kā īsti ir jābūt, ir Anda Albuže visās savās ārkārtīgi dažādajās izpausmēs. Savukārt apliecinājums tam, kāda viņa ir, ir šī saruna. Runāt ar viņu ir… džezs. Tā pavisam vienkārši. 

Anda. Tu man uzreiz prasi, kad un kur sākās mana meistarība. Nezinu, grūti tā pateikt.

Leons. Sākās no tā, ka tu atnāci uz Liepāju. 
Jāsaka paldies Andrejam Miglam, kurš tajā laikā bija Liepājas teātra galvenais režisors, ka viņš mani pieņēma «pa blatu», lai gan kurss jau pusgadu bija mācījies. Tagad, skatoties atpakaļ, man liekas, ka es neko sevišķu no sevis tur neparādīju. Katrā ziņā es nebiju baigi efektīgā un ekscentriskā. Es tā kā kautrējos, jo maz ko reāli zināju par teātri, nu to otru – darba pusi, kaut gan skolā bija kaut kādi dramatiskie pulciņi un pat pirmajā klasē leļļu teātris, kur skolotāja ar mums ļoti labi strādāja. Bet nu teātris kā tāds ir daudz lielāka mašinērija. Tur ir savi likumi.

Bija ļoti daudzas lielās, muzikālās izrādes, kur vajadzēja masas. Mūs tur dīdīja, un tā tas aizgāja

Bet gribēšana bija, vai ne?
Jā, bet es tā kā kautrējos no tā visa. Māte «nostučīja» mani brālēnam, viņš vienkārši pateica, ka Liepājā ir uzņemšana un lai vicoju šurp. Un tā es arī atbraucu. Meistarību pasniedza pats Andrejs Migla, Eduards Treimanis, Viktors Zvaigzne – «jaunais šļupstošais teātris», kā viņus sauca. Viņi runāja dabiski un klusītiņām, bez teatrāla patosa. Tai laikā likās – nu kas tas tāds? Nevarēja pat lāgā dzirdēt, ko no lielās skatuves runā. Tā bija 1968./1969. gada sezona. Mēs bijām ļoti dažādi. Dažs bija knapi no skolas, dažs jau strādāja teātrī, cits vēl mācījās skolā, piemēram, keramiķe Dace Grīnberga vēl mācījās Mākslas skolā. No tās pašas skolas bija Vija Krasta, viņa pēc tam aizgāja uz Rīgu, Rasma Spāriņa, kas intuitīvi bija vistalantīgākā, tāds tīrradnis no laukiem. Īsts varoņa tips, liela auguma, smuka. Bet līdz ar visu studiju viņai nebija laika iet skolā. Viņa dzīvoja laukos, pēc tam brauca uz Liepāju, pēc studijas vēlu ar pēdējo autobusu mājās, kur vēl pa ceļu jāiet gari kilometri. Kad tu lai mācies? Meistarība viņai gāja uz augstāko atzīmi, bet iegāza partijas vēsture. 

Nu tā tu ņem un mācies…
Nu drusku mēs mācījāmies. Drusku (smejas). Es biju sliņķe. 

Un uzreiz piedalījāties izrādēs?
Jā, diezgan uzreiz. Masu skatos dejojām, dziedājām. Bija ļoti daudzas lielās, muzikālās izrādes, kur vajadzēja masas. Mūs tur dīdīja, un tā tas aizgāja. Un tad mēs bijām piekusuši, negribējām strādāt patstāvīgos darbus. Pedagogi mums draudēja visādos veidos. Un tad, tas man ir raksturīgi – baroju suni, kad vilks jau aitās, – pēdējā brīdī un ar šausmām saprotu, ka kaut kas jādara. Un tad kaut ko beigās izspiežam (smejas). Dulli mēs bijām diezgan.

Kādas bija sajūtas – tikko sākusi mācīties un uzreiz uz skatuves?
Aktieru ansamblis bija liels – pie piecdesmit. Ģērbtuves bija pilnas. Un mēs, jaunie, parasti visi bijām tikai lielajās izrādēs. Tur gāja visi velli – teātra emocijas, peripetijas, intrigas. Bija tāds haoss riņķī, un, kad tu nevienu tā īsti nepazīsti, nevari saprast, kur ir tava īstā vieta. Esi tādā nedrošā un dīvainā situācijā. Reiz braucām izbraukumā, neatceros, ar kuru izrādi, bet mani ielika viesnīcas numuriņā kopā ar pieredzējušo Dzintru Sēlieti. Un es domāju, ak dievs, viņa ir pedagogs, vēl tāda barga, pīpēja, vispār tāda amizanta būtne. Protams, uzreiz gulēt negājām, vakarā papļāpājām. Un viņa, kā jau pedagogs, man vienkārši tā ļoti daudzas lietas iemācīja. Lietas, ko neviens pedagogs, ne arī citi kolēģi man nebija teikuši. Tā pamatīgi un dziļi.