No Ievas līdz Māterlinkam

Beļģijā nekad nav bijuši repertuāra teātri, taču kultūras saknes, kas baro laikmetīgo skatuves mākslu, ir visnotaļ dziļas un plašas. Tās stiepjas no senās Romas impērijas, Austrijas, Spānijas, Holandes, Francijas. Tām augsni veidojusi Roterdamas Erasma dzīvespriecīgā un brīvā filosofija, Rubensa, van Deika, Breigelu dinastijas un Hieronīma Bosa glezniecības tradīcijas, literatūra, sākot no Šarla de Kostēra, turpinot ar Morisu Māterlinku, Mišelu de Gelderodi un beidzot ar Žoržu Simenonu.

Turklāt šeit kopš senseniem laikiem spēlēts ielu teātris ar stingri noteiktiem tēliem, nemainīgu ārējo veidolu un līdz sīkumiem izstrādātiem sižetiem. Augstās mākslas un ielu kultūras sajaukums pieradinājis beļģus skatīties tālāk, nekā saredzams, nojaust dziļāk, nekā fiziski sajūtams, un droši lūkoties taipus realitātes. Tieši tāpēc Beļģija kļuvusi par sirreālisma dzimteni, un tās mākslinieciskā rokraksta spilgtākā iezīme ir «ilgas pēc neiespējamā».

Par teātra balvām frankofonajā Beļģijā var runāt kopš 1952. gada, kad mākslinieciski noskaņotu žurnālistu grupa nolēma ik gadu apbalvot vienu aktrisi un vienu aktieri, bet reizi trijos gados – režisoru, pasniedzot laureātiem Teātra Ievas skulptūriņu. Laureātu vārdi un attēli publicēti brošūrās, kas iznākušas no 1952. līdz 1982. gadam. 1987. gadā balvu spektrs tika paplašināts, iekļaujot labāko izrādi, dramaturgu, scenogrāfu un tamlīdzīgi, Ievas skulptūra palielinājās, taču pati balva klusām izdzisa 90. gadu vidū. Kādu brīdi 90. gadu beigās savu balvu labākajām teātra, dejas un cirka izrādēm piešķīra populārs modes žurnāls, un ilgāku laiku tā bija vienīgā atzinība skatuves mākslām.