Uzrādīt tendences un sasniegto

Noslēgusies Spēlmaņu nakts 2019 ceremonija. Mēs tiekamies ar Annu Sīli, Dirty Deal Teatro vadītāju, Maiju Pavlovu, Ģertrūdes ielas teātra producenti, un Klāvu Melli, apvienības KVADRIFRONS aktieri un režisoru, lai pārrunātu nevis konkrēto notikumu, bet gan atsevišķus principus Latvijas profesionālo teātru jauniestudējumu skates organizēšanā un vērtēšanā. 

Jānis Siliņš. Spēlmaņu nakts ir svarīgs, ļoti būtisks notikums Latvijas kultūrā, tam ir gan rezonanse, gan prestižs. Ir vērtējumi, ir balvas. Un reizi gadā tādam pasākumam noteikti ir jābūt. Pirmais temats – eksperti jeb žūrija. Pirmā balvu pasniegšanas ceremonija notika 1994. gadā, kad sezonas izrādes vērtēja ļoti plaša žūrijas komisija. Tā tas bija vairākus gadus. Tad vienojāmies par mazāku komandu. Tie, kuri atlasa izrādes un sadala kategorijās, ir izvēlēti Latvijas Teātra darbinieku savienības valdē.

Anna Sīle: Teātra savienības valde izvēlas, bet no otras puses – paši teātri iesaka arī šos vērtētājus. Ja arī dažreiz ir kāda neapmierinātība, jo kāds no ieteiktajiem nav iekļauts, tad tas ir ļoti saprotami. Jo kurš gan cits, ja ne teātris, vislabāk «pazīst drēbi», arī runājot par kritiķiem, un mums jau ir arī kāda atbildība par tiem, kuri tiek izvēlēti.

Jānis. Varbūt tad teātriem jāizveido sistēma, ka paši atlasa ekspertus konkrētajai sezonai.

Klāvs Mellis. Ļoti normāli, ka ir tā kā tagad. Vienmēr jau kādam liksies, ka kaut kas nav tā, kā vēlētos. Bet ir labi, ka Teātra darbinieku savienība izlemj. Ja teātri paši sāks virzīt un balsot, kuru iekļaut žūrijā, tad būs vēl trakāk. Šī ir ļoti normāla sistēma, ka tie cilvēki ir dažādi un katru gadu mainās, ka viņi it kā pārstāv teātra jomu, bet skata to dažādi. To balvu jau ar nevar uztvert kā superobjektīvu vērtējumu. Ceremonijā mēs redzam tā gada veiksmīgāko! Tas ir šo piecu cilvēku viedoklis, un visi to apzinās.

Jānis. Vai skaitliski vajadzētu vairāk? Vai tas būtu optimāli?

Klāvs. Svarīgi, lai šie pieci ir redzējuši visu, kas sezonas laikā ir radies. Jo ir  jau arī daudzas mazas, jocīgas lietiņas, ko ne visi varēs noskatīties. Vai var atrast vairāk cilvēku, kuri noskatīsies visas?

Jānis. Igaunijā kādreiz ir bijis viens cilvēks, kurš atlasa iestudējumus sezonas garumā. Pēc tam tos vērtē speciāli izveidota žūrija.

Klāvs. Jā, mani nedaudz mulsina, ka ir tā, ka žūrija vispirms izvirza, bet pēc vairākiem mēnešiem tā pati komanda balso atkal. Bet es nevaru pateikt, kā ir labāk.

Maija Pavlova. Vispār tas ir jautājums par šā pasākuma mērķi. Es gan esmu Teātra darbinieku  savienības valdē, bet redzu to arī no citas puses. Skaidrs, ka ir uzdevums, deleģētā funkcija no ministrijas, jānosaka kvalitāte.  Tam ir nepieciešami cilvēki, kuri visu noskatās un vērtē. Jāstāv it kā pāri visām praktiskām lietām. Ir labi, ka izrāžu paliek aizvien vairāk un vairāk, bet cik šie eksperti spēj visu savā atmiņā noturēt, novērtēt no sezonas sākuma līdz pat beigām. Tas ir cilvēcīgi saprotami, ka ir grūti visu atcerēties un salīdzināt. Tik daudz notikumu. Tajā visā ir daudz subjektīvu momentu. Varētu tur kaut ko mainīt. Varbūt, ka teātri, producenti paši atlasa. Tad tas ietaupītu zināmu darbu. Paši iesaka, ko noteikti vajadzētu skatīties un vērtēt. Nav jau visiem viss jāredz. Ir taču izrādes, kas nodrošina kaut kādu noteiktu funkciju, bet nav māksliniecisks izaicinājums.