Likteņa zvaigznes Spēlmaņu nakts debesīs

Kad piedāvāju šo tēmu žurnālam, kolēģi šaubījās: vai vajag? Saprotu viņus, jo šī sadaļa bijusi ieplānota kā radošo problēmu pārdomas, risinājums, paredzējums, bet te, lūk, savā veidā tirgus tēma: kam, par ko un cik. Tomēr uzstāju, jo, strādājot žūrijā gadu gadiem, pārliecinājos, ka nominācijas un balvas teju vai allaž kļuvušas par klupšanas akmeni Spēlmaņu nakts līksmajam priekam. Vaino, protams, žūriju – ar retiem izņēmumiem. Un pārsvarā tie, kas neesot saprasti. Būtībā tā ir abpusēja sāpe, taču pamats ir dažāds: nav saprasts, ka ir labi, nav saprasts, ka labi nav, un šo atšķirību veido mīlestības nianses, proti, mīlestība pret savu teātri un pret teātri kopumā. Tikai kritiķi pazīst tās īpašās gaviles par redzēto, un šī jūsma nekad nav saistīta ar to, kur izrāde iestudēta. Taču vienlaikus tikpat emocionāli kritiķi var strīdēties, un to nosaka ne tikai vērtību skala, bet arī māka ieraudzīt ieceres stīgu. Ja tādas prasmes nav, tad patiesi ir jādusmojas tam, kam šī iecere bijusi viņa  teātra izrādē. Tāpēc ka nudien nav saskatīts, nav saprasts. 

Plānojot tēmu, gribēju šim konfliktam rast risinājuma ceļu. Visvairāk to gaidīju no projektu teātru vadītāju diskusijas. Jo projektu teātru darbība ir nopietns devums mūsu teātrim, varbūt pat kultūrai kopumā, tajā jaušama apbrīnojama brīvība no padomju laikiem. Tomēr vairāk uzrunāja Zanes Kreicbergas materiāls,  kas raisa vērtīgas pārdomas. Ir, tā sakot, abpusēja saskaņa ar laiku un teātri. Bet repertuāru teātru vadītāju diskusija  radīja manī sāpīgas pārdomas par dzelžaino attieksmi pret kritiku. Pārsteidza arī Ojāra Rubeņa piedāvātais žūrijas veidošanas variants. Kaut gan nevaru apgalvot, ka viņš maldās, jo viņš ir gadiem apliecinājis patiesi gudru politiku un prasmi veidot projektus, šajā gadījumā – Nacionālā teātra izcilību. 

Taču jautājumu ir daudz. Vēl jo vairāk: sapratu, ka manai tēmai vajag tādu kā turpinājumu un pirmām kārtām ir jābūt kritiķu (kurus, kā izteicies Oļegs Šapošņikovs, teātri ir iecēluši  teju vai  Dieva statusā) un mākslinieku diskusijai, jo ir nopietni jāiepazīstina teātrī strādājošie ar mūsu profesionālajiem principiem izrādes, režijas un aktieru darba vērtējumā. Neaizmirsīsim, lūdzu, ka bez kritikas māksla neattīstās. Tas patiesi ir fakts.

Maija Svarinska, tēmas redaktore

Šogad Latvijas Teātra darbinieku savienība Pētera Pētersona iedibināto Teātra balvu Spēlmaņu nakts rīko jau 26. reizi. Pirmā apbalvošanas ceremonija, izvērtējot 1993. gada iestudējumus, notika 1994. gada 2. jūnijā. Un tā bija arī mana pirmā darba sezona teātrī. Atceros ceremoniju Latviešu biedrības nama Zelta zālē, atceros, ka Rolands Zagorskis vadīja ceremoniju, atceros, ka bija nominēti mani kursabiedri – Ivars Stonins, Rēzija Kalniņa, Agnese Zeltiņa un daugavpilieši Vilis Daudziņš un Artis Robežnieks. Atceros, ka katrā kategorijā visus nominētos sasauca uz skatuves  un tad paziņoja uzvarētāju. Atceros, ka visi nominanti uz skatuves saņēma dāvanas no atbalstītājiem – polietilēna maisiņus ar kafijas paciņu un vēl kaut ko. Atceros savu prieku par Ivaru un Rēziju, kuri saņēma balvas par debiju.

Ar Spēlmaņu nakti man saistās ļoti daudz emociju un atmiņu. Pāris gadus vēlāk arī es saņēmu savas pirmās nominācijas. Pazīstu to satraukumu, prieku, cerības un arī vilšanās rūgtumiņu un asaru kamolu kaklā, kad rezultātā balvu saņem cita jaunā aktrise. Zinu, cik grūti ir saglabāt pārliecību par savām spējām un jēgu savai esībai šajā profesijā, ja tavu darbu nenovērtē, tavs teātris ilgāku laiku tiek pelts un pat kļūst par apzīmējumu sliktam teātrim. Jā, arī es neaizgāju uz ceremoniju Dailes teātrī, kad biju nominēta kā Gada aktrise, jo necerēju, ka saņemšu balvu tik spēcīgā konkurencē, un negribēju būt klāt, kad to saņem cita. Atceros, kā mājās paslepus no ģimenes fragmentāri klausījos ceremonijas tiešraidi Latvijas Radio. Jā, toreiz balva tika citai. Man tajā vakarā bija skumji un vientuļi, un ne jau balvas dēļ, bet tāpēc, ka neaizgāju uz vienīgo kopābūšanas vakaru ar savu «lielo ģimeni», saviem amata brāļiem, idejas biedriem, no kuriem daudzi tajā vakarā nesaņēma balvas un pat nebija nominēti. 

Nu jau desmit gadus Spēlmaņu nakts man ir process gada garumā, turklāt viens gads pārklājas ar nākamo – iepriekšējās sezonas laureāti savas balvas vēl nav saņēmuši, kad jaunā žūrija jau izvērtē nākamo sezonu, un sava tiesa kaislību ap un par jaunajām izrādēm ir ne mazāk spēcīgas par tām, kas skar ceremonijas tapšanu, nominēto izrāžu skati un uz to uzaicināto ārvalstu viesu sastāvu, kritiķu konferenci, ielūgumu saņemšanu uz ceremoniju un ierādītās vietas zālē, cienastu, balli un sakoptu svinību vietu agrā 24. novembra rītā. Pulksten 21.15 dziest gaisma zālē, uznāk vakara vadītājs vai vadītāji, sākas svētki, un nebūt nav viegli, tēlaini izsakoties, noraisīt priekšautu un apsēsties pie svētku galda.

Ir bijis visādi. Jārīko pasākums tikpat kā bez naudas, lūdzot žūriju un radošo komandu strādāt bez atalgojuma, un cilvēki saprata situāciju un piekrita. Ir nācies atcelt jau sagatavotu ceremoniju Zolitūdes traģēdijas dēļ. Ir gadījies atrast sponsorus un pēkšņi tos pazaudēt, nostabilizēt valsts finansējuma saņemšanas procedūru, saņemt uzslavas un pateicības vārdus, uzklausīt pārmetumus, aizvainojumu un rūgtumu. Tomēr viss nogurums, grūtums un problēmas aizmirstas brīdī, kad teātri piepilda manu kolēģu priecīgās atkalredzēšanās čalas, parfīms, uzvalki, vakarkleitas.  Un tiešām ir tā, ka svētkus sev varam radīt tikai mēs paši.

Process gada garumā

Reizi trijos gados Latvijas Teātra darbinieku savienība piedalās Kultūras ministrijas rīkotā konkursā «Par atsevišķa valsts pārvaldes uzdevuma – kvalitātes novērtējuma teātra mākslas jomā – veikšanu», proti, par tiesībām saņemt valsts finansējumu Spēlmaņu nakts rīkošanai. Līgums uzliek pienākumu nodrošināt žūrijas darbu un braucienus visa gada garumā, sarīkot nominēto izrāžu skati un diskusiju ar ārvalstu ekspertu piedalīšanos, izveidot apbalvošanas ceremoniju, nodrošināt publicitāti, bērnu žūrijas aktivitātes, uzturēt mājas lapu. Kopējais valsts finansējums jau ilgāku laiku ir nemainīgs – 68 tūkstoši eiro, tas ļauj procesam nepārtrūkt, bet diemžēl nav pietiekams attīstībai  un attiecīgi – nopietnākai atbildībai. Protams, pilnīgi cita situācija bija tos piecus gadus, kad Teterevu fonds atbalstīja Spēlmaņu nakti vēl ar 40 tūkstošiem eiro. Šobrīd pēc gandrīz divu gadu neatlaidīgiem pūliņiem varu apgalvot, ka otru tik dāsnu atbalstītāju Latvijā atrast nav iespējams.

Mūsu aktivitāte sit augstu vilni gan tad, kad esam priecīgi saviļņoti, gan tad, kad aizvainojums nedod miera

Nepietiekamais finansējums liek izdarīt izvēles. Taču ne jau par šiem lēmumiem mēs,  LTDS valde, esam saņēmuši tos lielākos pārmetumus. Lai kā mēs censtos visus procesus padarīt caurskatāmākus, visiem saprotamus un iesaistošākus, kādam vienmēr liekas, ka viņš tiek speciāli apiets vai pat kaut kā ļaunprātīgi pazemots. Aizvainojums gluži cilvēciski liedz uz procesu paskatīties kopumā, iztēlojoties un pieļaujot dažādus skatupunktus. Mulsina šī problēma, kas ir galvenais traucēklis mūsu nozares attīstībai, proti, mēs visi, arī es, nevaram paskatīties uz procesu kopumā. Mēs pirmām kārtām vēlamies panākt kaut kādas savas lietiņas, savus labumiņus, un, ja notiek citādi, tad ātri vien un dažreiz pat ļoti apvainojamies. Vadot LTDS nu jau ceturto termiņu, uzdrīkstos apgalvot, ka tieši emocionāla pieeja, vieglā aizvainojamība, vēlme panākt sava viedokļa pārākumu pār citu un arī neprasme uzklausīt un sarunāties ir lietas, kas vieno, pareizāk sakot, šķeļ teātra veidotājus un vērtētājus. Bet mūsu ir maz, un diemžēl arī mazi mēs reizēm esam. Un mūsu aktivitāte sit augstu vilni gan tad, kad esam priecīgi saviļņoti, gan tad, kad aizvainojums nedod miera. Un tas ietekmē kā savstarpējās attiecības, tā kopējo darbu. Piemēram, tā vienkāršojot, ja kādam teātrim ir daudz nomināciju, tas ir apmierināts un atbalstošs, attiecīgi tie, kam tajā gadā nomināciju maz, apšauba gan Spēlmaņu nakts žūrijas darbu un lēmumus, gan pasākuma jēgu kā tādu. Teātru attieksme pāriet indivīdu attieksmē – ja manis tur nav, tad tas mani neinteresē, es esmu pret Spēlmaņu nakti. Laiku pa laikam ir sajūta, ka Spēlmaņu nakts ir vajadzīga tikai man. Mēs – šai gadījumā Latvijas Teātra darbinieku savienība – taču to veidojam, lai visiem būtu ne jau tikai nominācijas vai apbalvojumi, bet svētki, lai būtu labāk Latvijas teātrim. Katra veiksmīga sezona taču ceļ nozares prestižu kopumā, un arī izdevusies Spēlmaņu nakts ir tāda pati izrāde, ko galu galā noskatās vidēji 100 tūkstoši skatītāju pie televīzijas ekrāniem. Bet tukšās vietas zālē – tie lielākoties ir mūsu pašu kolēģi, kas nojauš vai uzzina, ka apbalvojuma nebūs, un, nevienu nebrīdinot, vienkārši neatnāk. Ir arī pa aizvainotam režisoram vai teātra vadītājam, kas apzināti šai vakarā ieplāno mēģinājumus. Brīžiem šķiet, ka cilvēki neapzinās, ka nominētās izrādes un aktieri, bet jo īpaši apbalvotās izrādes un aktieri nozīmē skatītāju pieplūdumu, ienākumus, popularitāti.

Tomēr gribu uzsvērt, ka situācija mainās uz labo pusi. Par to liecina gan svētku noskaņojums, gan ceremonijas dalībnieku svētku tērpi, gan prieks, ar kādu laureāti saka savus pateicības vārdus. Uz Spēlmaņu nakti nāk cilvēki, kuru dzīve rit teātrī, turklāt ne jau tikai aktieri vai režisori, un nāk arī studenti – mūsu nākotne. Nāk tie, kas nav tik ļoti pārņemti ar savu «es», kas mīl teātri kopumā.

Žūrijas piecinieks

Apspriešanas objekts dažādos gaiteņos ir arī Spēlmaņu nakts žūrijas veidošana. LTSD valde lūdz kandidātus izvirzīt gan teātriem, gan kritiķiem, no vairāk balsu saņēmušajiem kandidātiem tiek iegūta piekrišana, ka viņi ir gatavi uzņemties šo darbu, un tad kandidāti tiek apspriesti LTDS valdes sēdē, uz kuru tiek aicināti arī teātru pārstāvji, un aizklātā balsojumā ievēlēti. Tā kā samaksa žūrijai ir teju simboliska un viņiem gandrīz katru nedēļu jāskatās trīs iestudējumi, turklāt bieži jābrauc uz izrādēm arī citās pilsētās, izvirzīt vēl kaut kādus pienākumus žūrijai nebūtu godīgi. Tam nav seguma. Lai gan, protams, varbūt šā žurnāla tēma ir īstā iespēja «uzzīmēt» ideālo variantu – žūrija veic piezīmes sezonas garumā, tiekas ar katra profesionālā teātra darbiniekiem sezonas noslēgumā, raksta izvērstus apskatus Spēlmaņu nakts bukletā par katru no nominācijām, izvērtējot ne tikai aktierdarbu, bet arī, teiksim, skaņu mākslinieku darbu u.tml. Bet... šai brīdī mēs atkal esam atgriezušies pie finansiālajām iespējām.

Laiku pa laikam esam mēģinājuši žūrijas izveides principus mainīt. Pirms gadiem sešiem nolēmām veidot divpakāpju žūriju, vadoties pēc līdzības ar Zelta masku Krievijā un tieši būtiskā izrāžu skaita pieauguma dēļ. Proti, viena žūrija izvirza nominantus, pēc tam otra tos vērtē. Taču beigās bija tā, ka daži no kritiķiem atteicās apspriest un vērtēt to, ko izvirzījusi cita žūrija. Pēdējos gados daži teātri nevienu kritiķi negrib deleģēt, un šogad arī Dailes teātris atsūtīja vēstuli ar domu, ka nav pareizi teātrim uzrunāt kritiķi, labāk to darīt savienībai. Atkal veidojas problēmas, būs nepieciešamas izmaiņas. Un pat ja es varu iezīmēt ideālās žūrijas pienākumus, es uzskatu, ka ideālās žūrijas nav un nebūs -  tie ir dzīvi cilvēki, katrs ar savu izpratni par teātri, katrs ar savu dzīves pieredzi un katrs ar savu estētisko gaumi. Un kādam vienmēr sāpēs sirds... Man svarīgākais šķiet tas, ka, izvērtējot sezonu, šie pieci cilvēki spēj diskutēt, argumentēt, pārliecināt, piekāpties, un beigu beigās vienmēr tiek panākts kompromiss, tiek atrasts kopsaucējs: kam tomēr dot to balvu, apzinoties, ka kādam tā būs pirmā, kādam kārtējā, kādam vienīgā. Un visi balvu saņēmēji ir pelnījuši, lai tas būtu žūrijas kopīgais lēmums, un punkts. Nevis sekotu komentārs no kāda žūrijas locekļa – es būtu devis citam. Tas ir tas darvas piliens medus kausā, kurš nekādā ziņā nav vajadzīgs un nevairo ne darba prieku, ne radošo garu, ne žūrijas prestižu.

Šā žurnāla tēma ir īstā iespēja «uzzīmēt» ideālo variantu– žūrija veic piezīmes sezonas garumā, tiekas ar katra profesionālā teātra darbiniekiem

Šogad, starp citu, ir viens jauninājums žūrijā: beidzot tajā ir cilvēks ar starptautisku pieredzi, proti, Jevgeņija Šermeņova, teātra producente no Krievijas, kas pārcēlusies uz dzīvi Latvijā, aktīvi mācās latviešu valodu, ir strādājusi ar mūsu projektu teātriem. Jau ilgāku laiku mēs bijām runājuši par to, kā papildināt žūriju ar citu valstu pārstāvjiem, lai būtu iespēja paskatīties uz norisēm Latvijas teātrī caur citu pieredzi. Tieši tādēļ nu jau vairākus gadus novembrī aicinām ārvalstu kritiķus noskatīties nominētās izrādes, un pēc tam notiek diskusija. Protams, četru dienu laikā noskatoties septiņas līdz desmit izrādes un nezinot sezonas kopainu un dažādus kontekstus, nevar uzstādīt Latvijas teātra diagnozi, bet gūt ieskatu mūsu aktualitātēs un procesu virzībā gan var. Diskusijā lūdzam piedalīties mūsu teātru pārstāvjus, režisorus, aktierus un arī kritiķus, ieskaitot žūrijas pārstāvjus, kam būtu interesanti un vērtīgi dzirdēt citu valstu kolēģu viedokli. Tomēr šā gada diskusija, kas notika 11. novembrī pilsētas centrā Eiropas mājā, liecināja par pretējo. Nevienam nepārmetu, pati tajā brīdī biju mēģinājumā, tikai aicinu novērtēt un izmantot to, ka valsts paredzējusi finansējumu teātra nozares izvērtējumam, attīstībai un starptautiskajiem sakariem! 

Taču ir problēmas, kas raisa nemieru. Piemēram, pirmizrāžu kvalitāte. Bieži tieši pirmizrādes skatās žūrijas kritiķi, taču tā ir savā veidā īpaša izrāde – gan labā, gan sliktā nozīmē. Pirmizrādē mēdz būt īpašs nervu sakāpinājums, un tas ļauj spriegot emociju dzīvei uz skatuves, bet paiet laiks, un pēc kādām pāris nedēļām viss saplok, jo saproti, ka reāli režisoram nav sanācis uzbūvēt to rāmi, kurā izrādei ir jāturas kopā, un viss sāk izšķīst. Tāpēc nereti ir gadījumi, kad iestudējums tiek saslavēts, bet būtībā ir pavisam cits iznākums. Protams, daudz vairāk tiek runāts par pretējo situāciju – izrāde vēl nav gatava un tāda top pēc izrādēm piecām. Tāpēc, domāju, nebūtu slikti, ja žūrijas pārstāvji pārliecinātos par saviem iespaidiem un vērtējumu vēlreiz. Bet – un tagad pieplusojiet 120 izrādēm klāt vēl otras 120...

Nobeigumā gribu uzsvērt, ka Spēlmaņu nakti tomēr apgaismo likteņa zvaigznes. Tāpēc es ļoti gribētu aicināt visus, visus kolēģus uztvert Spēlmaņu nakti kā svētkus un priecīgi tos izbaudīt. Ja visas skabargas, visus sprunguļus noliek malā, Latvijas teātris var izjust un ir pelnījis izjust brīnišķīgu, gaišu cilvēku pieplūdumu, ieinteresētību un prieku.