«Mājiņgalvu» cilvēki ir agresīvu vecāku piemērs. Viņi savu zīdaini atdod Alisei, kura paliek viena ar bērnu. Būtu tik svarīgi saprast, ko tas nozīmē – palikt ar mazu bērnu. Foto – Kristaps Kalns

Alises Brīnumzeme digitālajā laikmetā

Saruna par Latvijas Nacionālā teātra iestudējumu «Alise Brīnumzemē»

Latvijas Nacionālais teātris spēris visai izaicinošu soli pretī jaunākā skolas vecuma bērniem, piedāvājot savu versiju mūsdienīgai skatuves valodai. Režisore Inga Tropa, scenogrāfs Gints Gabrāns, kostīmu māksliniece Madara Botmane, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, video mākslinieki Toms Zeļģis un Gustavs Voldemārs Lociks radījuši pārsteidzošu Brīnumzemi un Aizspoguliju, kuru aktieri ar simtprocentīgu atdevi arī apdzīvo. Palīdz Lienes Gravas izstrādātā kustību partitūra, īpašu noskaņu veido Annas Ķirses mūzika. Bet potenciālo skatītāju uzrunā režisores pārliecība, ka Luisa Kerola fantastisko pasauli šodien iespējams atslēgt ar digitālās pasaules brīnumiem un fenomeniem.

Žurnāla Teātra Vēstnesis redakcija vēlējās uzklausīt tādu vecāku viedokli un reakcijas, kuri audzina atvases iestudējuma norādītās mērķauditorijas robežās. Turklāt uz diskusiju tika aicināti trīs dažādu jomu speciālisti, katram izrādi tverot arī caur savu profesionālo pieredzi.

Cik daudz jūs zināt par bērnu aizraušanos ar «jūtūberiem»? Tā ir ļoti liela popkultūras daļa

Jana Kukaine – laikmetīgās mākslas teorētiķe, filozofe, Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūras studente un lektore, laikmetīgās mākslas izstāžu kuratore, grāmatas Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte autore. Jana uz izrādi devās ar savu deviņgadīgo meitu.

Aelita Vagale – psihoterapijas speciāliste, drāmas un psihodrāmas terapeite, supervizore, docētāja Rīgas Stradiņa universitātē. Uz izrādi Aelita devās ar divpadsmitgadīgo dēlu.

Leo Seļāvo – IT speciālists, doktora grāds datorzinātnēs, pētniecības joma saistīta ar bezvadu sensoru tīkliem un lietu internetu, profesors Latvijas Universitātes Datorikas fakultātē. Leo izrādi apmeklēja ar deviņgadīgo meitu un vienpadsmitgadīgo dēlu. 

Dita Jonīte. Pirms pievēršamies jaunajai izrādei, vēlētos noskaidrot, kādas jums un jūsu ģimenei ir attiecības ar teātri?
Aelita Vagale
. Man teātris ļoti patīk. Turklāt drāmas terapija un psihodrāma ir ļoti tuvu teātrim, jo arī tur izmanto teātra metodes, principus, analizē lugas terapeitiskā kontekstā. Reizēm izrādes tik ļoti sasaucas ar darbu, ka grūti būt vienkārši skatītājam. Savukārt daļai skatītāju, kas ierauga tur savas problēmas, izrāde var būt sava veida katarse. Bieži gan izrāde nespēj iedot vairāk kā skatītājs pats jau apzinājies attiecībā uz savu problēmu, un reti kura izrāde paplašina skatījumu uz problēmas risinājumu.

Dita. Saņemt receptes teātrī jau nemaz nav paredzēts.
Aelita
. Tomēr jebkura izrāde, ja tā ļauj ieraudzīt to, kā problēma izskatās no malas, vienmēr būs vērtīga. Dažreiz ar humoru, dažreiz caur traģisko vai sakāpinātiem izteiksmes līdzekļiem. Ar šo teātri gandrīz vienmēr labi tiek galā – es varu just līdzi varonim, es varu izjust empātiju, es varu identificēties, pasmieties utt. Taču izrādei būtu jārosina arī domāt. Tāpēc man mīļākais ir Jaunais Rīgas teātris, jo tur ir liela iestudējumu dažādību un ir jādomā arī pašam.

Viena no interesantākajām epizodēm izrādē ir ainas ar Minecraft. Klasiskais Kerola teksts adaptēts jeb pārlikts konkrētās spēles «valodā». Alise – Laura Siliņa. Foto – Kristaps Kalns

Teātrī skatītājam būtu jāsniedz ne tikai emocijas, bet jāaizķer arī jūtu līmenī. Piemēram, Dailes teātra iestudējumā Niķa un Riķa stiķi vai Valmieras Drāmas teātra iestudējumā 80 dienās apkārt zemeslodei nav pārāk daudz efektu, tomēr tiek panākta skatītāju aizrautība un līdzi dzīvošana.

Jana Kukaine. Mums attiecībā uz teātri nav īpaši veiksmīga pieredze, jo bieži vien esam vīlušies. Labprāt visi kopā ejam uz izstādēm, bērni ir iemācīti mijiedarboties ar mākslas priekšmetiem, kas bieži vien nemaz neizskatās pēc mākslas. Ar teātriem un koncertiem ir sarežģītāk, jo, biļetes pērkot uz priekšu, vienmēr būs risks, ka viens no mums var būt slims (un nav īsti aukļu vai vecmāmiņu, kam atstāt bērnus, no kuriem mazākajam vēl tikai trīs gadi).

Žurnāli