Melīgā laime

Rīgas Krievu teātris atklāja sezonu ar jaunā mākslinieciskā vadītāja Sergeja Golomazova iestudējumu. Tieši Golomazova Grenholma metodes iestudējums savulaik iepazīstināja Latvijas publiku ar šo dramaturgu. Aplūkot Kankunu kā konceptuālu jaunā mākslinieciskā vadītāja pieteikumu nav īsta pamata, jo tā ir labas kvalitātes izklaide nevis estētiskā virziena deklarācija vai meklējumi. Kankunu Golomazovs jau iestudējis savā iepriekšējā – Maskavas Mazās Bronnajas ielas teātrī 2013. gadā, arī kopā ar scenogrāfu Maksimu Kramenko. Spriežot pēc foto un videomateriāliem, scenogrāfiskais un režijas risinājums ir ļoti līdzīgs, ja ne identisks. 

Tomēr sava veida deklarācija šī izrāde varbūt tomēr ir: Golomazovs paliek uzticīgs savai gaumei – labai mūsdienu dramaturģijai (viņa radošajā biogrāfijā ir Toma Stoparda, Džona Kariani, Deivida Lindseja-Ebaira lugu iestudējumi), kas vienlaikus ir gan intelektuāla, gan izklaidējoša, nevis, teiksim, uzsāk sezonu ar kādu krievu klasikas iestudējumu. Un līdz ar to mērķē uz plašāku auditoriju. Jāatceras, ka arī JRT atklāja pagājušo sezonu ar komēdiju par pusmūža krīzi, Alvja Hermaņa iestudēto Linda Vista, sperot soli tuvāk demokrātiskajai nevis snobiskajai publikas daļai. Galserāna luga par četrdesmitgadniekiem, kuriem nav nekādu ārēji smagu problēmu, bet kas sāk apšaubīt savu jaunībā izdarīto profesijas un partnera izvēli, tematikas ziņā sasaucas gan ar Lindu Vistu JRT, gan Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova uzvesto Artūra Dīča lugas Arī vaļiem ir bail. Līdz ar to Golomazova iestudējums iekļaujas no politikas tālā, bet visiem aktuālā problēmu lokā.

Uz skatuves ir aktieru kvartets: Veronika Plotņikova, Anatolijs Fečins, Olga Ņikuļina un Rodions Kuzmins-Revzihs. Divi precēti pāri, jaunības draugi, kuriem ir virs četrdesmit. Viens pāris ir turīgāks, otrs materiāli ierobežotāks, vienam ir bērni, otram – nav. Ik gadu viņi pavada kopīgu atvaļinājumu Kankunā – bagātā Meksikas kūrortā, kur ir saulains un silts 365 dienas gadā un uz kuru vilina daudzu tūrisma aģentūru sauklis: «Kankuna – patīkama atpūta bez raizēm!». Uz šo ideālo atpūtas vietu četrotne katru gadu brauc, lai sev apliecinātu, ka dzīve ir izdevusies, viņi to var atļauties un draudzība joprojām saglabājusies. Tāds nemainīgs rituāls: peldēties +25 grādu komforta temperatūrā vairāk nekā 20 gadus un uzsaukt tostus. Līdzko šī sajūsma ir pausta vārdos, skepse ir klāt. Galserāna rafinētā ironija skar gan lugas varoņus, gan situācijas. Kamertoni uzdod arī režisora ievadpantomīma: ierašanās pieczvaigžņu kūrortā. Veronikas Plotņikovas Remē joņo kompānijas priekšgalā pacilāta un enerģiska, Olģas Ņikuļinas Laura savu vīru, Rodiona Kuzmina-Revziha tēloto Pablo, kā dresētu sunīti ved pavadā, Anatolija Fečina Visente rezignēti seko. Šī procesija ir sajūsmas deklarācija un apšaubījums vienlaicīgi. Kā vēlāk izrādīsies, šo četrotni cauri gadiem kopā satur nevis draudzība, bet slēptā interese par otra pāra pretējā dzimuma partneri – kā būtu, ja būtu...