Paraustīt Šekspīru aiz ūsām – kālab ne?

Jau vairāk nekā četrsimt gadu nav miera Villijam Šekspīram no Stretfordas pie Eivonas: top aizvien jaunas versijas gan par viņa dzīvi un personību, gan jaunas darbu interpretācijas, to autoriem sacenšoties te godbijībā un cieņā pret klasiķi, te dauzonībā un vaļībās.

Vecais stāsts par autorību

Joprojām nav pieklusuši arī Šekspīra autorības apšaubītāji: vācu režisora  Rolanda Emeriha (Roland Emmerich) populārā filma Anonīms (Anonymous) aizstāv versiju par Edvardu de Vīru, 17. Oksfordas grāfu, kā patieso Viljama Šekspīra darbu autoru. Aktieris Šekspīrs te tiek tēlots kā godkārīgs, padumjš un nemācīts lauķis, kurš tik tikko spēj izlasīt  tekstus, ko viņam piespēlē augstdzimušais grāfs, kam karaliene aizliegusi rakstīt publiskajiem teātriem. Taču šī  ir versija tikai par vienu no vairāk nekā 70 pretendentiem uz Šekspīra darbu autorību, kuru vidū ir gan Kristofers Mārlovs, kurš it kā 1593. gadā neesot nogalināts, bet paslēpies kontinentālajā Eiropā un turpinājis rakstīt lugas, gan pati karaliene Elizabete un citi.

Ir loģiski pieņemt, ka šos darbus varēja sarakstīt aktieris Viljams Šekspīrs, jo tos ir radījis teātra praktiķis

Atgādināšu, ka mums pašiem bijis savs antišekspīrists – tehnisko zinātņu doktors, fiziķis, Šekspīra sonetu un lugu tulkotājs un pētnieks Juris Birzvalks (1926–1995), kurš, tāpat kā Krievijas akadēmiķis Iļja Giļiļovs, šo darbu autorību piedēvēja Rodžeram Menersam, piektajam Ratlendas grāfam. Par šo jautājumu savulaik esmu daudz diskutējusi ar ievērojamo krievu šekspirologu Alekseju Bartoševiču un piekrītu viņa viedoklim. Proti: kamēr nevienam no daudzo alternatīvās autorības teoriju radītājiem nav izdevies atrast absolūti pārliecinošus pierādījumus, ir loģiski pieņemt, ka šos darbus varēja sarakstīt aktieris Viljams Šekspīrs, jo tos ir radījis teātra praktiķis, kurš ne tikai teicami pārzināja tālaika laukuma teātra īpatnības un publikas gaumi, bet prata piemēroties arī galma izklaides prasībām.

Pētnieki ir pierādījuši, ka Šekspīra lugas ir tapušas teātrī kā teksti konkrētas trupas vajadzībām. Piemēram, Gērijs Teilors Šekspīra lugas raksturo kā veiksmīgu lugu rakstīšanas «biznesu», kas tolaik bija arī kolektīvs process: dramaturga idejas un sižetus nereti apsprieda visa trupa, un tie tapa saskaņā ar teātra īpašnieka prasībām un vadošo aktieru ieteikumiem. Arī lugu rakstīšanā tolaik atspoguļojās Eiropas pilsētās praktizētās amatu meistara un mācekļa attiecības, pieredzējušajiem aktieriem apmācot zēnus, u.tml. Ir izpētīts, ka savas darbības sākumā, sacerot lugas Henrijs VI pirmo daļu, Šekspīrs ir sadarbojies ar Tomasu Nešu un citiem, bet, rakstot Titu Androniku, – ar Džordžu Pīlu. Pēc 1592. gada, Roberta Grīna dzēlīgajā pamfletā nosaukts par «vārnu – izlēcēju», kas greznojas ar «svešām spalvām», Šekspīrs pārtrauca sadarbību ar citiem autoriem. Tā atsākās tikai 1605.gadā, strādājot kopā ar Tomasu Midltonu pie Atēnu Timona, un visbeidzot ar Džonu Flečeru pie Henrija VIII un pazaudētās lugas Kardēnio. Savas dzīves pēdējā posmā Šekspīrs sadarbojās ar gados jaunākiem rakstniekiem, kas precīzāk bija uztvēruši jaunās vēsmas publikas noskaņojumā.

Turklāt Šekspīrs, kā zināms, bija veikls kompilators un «zaglis», jo nekautrējās izmantot ne vēstures hronikas un agrāko laiku rakstnieku sižetus, ne Bībeles atziņas un citātus, ne filozofu domas. Piemēram, pētniece Sonja Masai akcentē lugas Hamlets saistību gan ar Senekas asiņainajām traģēdijām, gan renesanses laika domātāja Piko della Mirandolas darba Par cilvēka cieņu idejām, norādot uz tiešām teksta paralēlēm slavenajos Hamleta monologos un Mirandolas traktātā, bet uzsverot arī Šekspīra novatorismu. Citi pētnieki nerimstas norādīt uz tuvību Montēņa un Frānsisa Bēkona atziņām, kas sastopamas Šekspīra darbos. Bēkons ir arī viens no populārākajiem kandidātiem uz dramaturga darbu autorību, pieminot viņa piezīmju grāmatiņās sastopamo atziņu, aforismu, angļu parunu un sakāmvārdu, atsauču no Bībeles un Roterdamas Erasma darbiem  saistību ar Šekspīra lugām. Taču – vai tiešām valstsvīrs un filozofs Bēkons varēja tik labi pārzināt arī vienkāršo ļaužu leksiku un publiskā teātra skatītājiem tīkamos rupjos jokus un izteicienus, ko Šekspīrs izmanto gan Spītnieces savaldīšanā un Romeo un Džuljetā, gan citos darbos? Tos latviešu tulkotāji gan visbiežāk ir mīkstinājuši vai pat vispār izlaiduši. Stipri jāšaubās.